11. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu un neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā." Interpretējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu,

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek

izskatīta.

Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar

Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts

principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

secinājumu daļas 2. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process nozīmē valsts

pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un taisnīguma

principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver vairākus

elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst,

piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdzvērtīgu iespēju

princips (līdztiesības un sacīkstes princips), kā arī tiesības

tikt uzklausītam (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu, 2010. gada 17. maija

sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu un 2011. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 19. punktu).

Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot

sistēmu, atbilstoši kurai tiesa krimināllietas izskatītu kārtībā,

kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu).

Līdzvērtīgu iespēju princips ir viens no taisnīgas tiesas

elementiem, kas ietver arī pamattiesības uz lietas izskatīšanu

sacīkstes procesā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips prasa, lai

katrai pusei tiktu dota saprātīga iespēja sniegt argumentus savā

lietā tādos apstākļos, kas to nenostāda ievērojami sliktākā

situācijā salīdzinājumā ar otru pusi. Tādējādi abām pusēm - gan

apsūdzībai, gan aizstāvībai - jābūt iespējai iepazīties ar otras

puses argumentiem un savāktajiem pierādījumiem, kā arī tos

komentēt [sk. Gless S. Transnational Cooperation in Criminal

Matters and the Guarantee of a Fair Trial: Approaches to a

General Principle. No: Utrecht Law Review. 9. sēj., Nr. 4 (2013.

gada septembris), 90. un 91. lpp.].

Apcietinājums ir ar brīvības atņemšanu saistīts drošības

līdzeklis, kuru saskaņā ar KPL normām var piemērot gan

pirmstiesas kriminālprocesā, gan lietas iztiesāšanas procesā.

Lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas kriminālprocesā

pieņem izmeklēšanas tiesnesis slēgtā tiesas sēdē, kurā piedalās

gan procesa virzītājs, gan persona, par kuras apcietināšanu tiek

lemts, un tās aizstāvis.

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92. pantu, ir

norādījusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā,

no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju

izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no

pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu.

Kriminālprocesu veido vairākas procesuālās stadijas, bet tas

uzlūkojams kā vienots veselums, tāpēc pušu līdzvērtīgu iespēju

princips jāievēro tiesā gan pirmstiesas procesā, gan lietas

iztiesāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.

punktu).

Tādējādi pušu līdzvērtīgu iespēju

princips ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā un ir jāievēro,

izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa - apcietinājuma -

piemērošanu.