3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

3.1. Saeima norāda, ka valsts pienākums ir nodrošināt

personai iespēju iepazīties ar dokumentiem, kuri kalpo par pamatu

procesa virzītāja lūgumam piemērot šai personai tādu drošības

līdzekli, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Apstrīdētā norma

neliedzot procesa virzītājam iepazīstināt personu ar to

informāciju, kas ir par pamatu lūgumam piemērot šai personai

apcietinājumu. Apstrīdētajā normā esot paredzēts procesa

virzītāja pienākums izsniegt personai tā ierosinājuma kopiju,

kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle. Turklāt atbilstoši KPL

12. panta pirmajai daļai procesa virzītājam, veicot atsevišķas

procesuālās darbības, esot pienākums pārliecināties, vai šo

darbību veikšanas laikā netiek aizskartas personu pamattiesības.

Līdz ar to procesa virzītājam esot pienākums minēto ierosinājumu

aizpildīt atbilstoši prasībām, kas izriet no Satversmes 92.

panta. Proti, tā, lai no šā dokumenta gan izmeklēšanas tiesnesim,

gan personai un tās aizstāvim būtu saprotams, kādi fakti un

apsvērumi ir par pamatu tam, lai personai tiktu piemērots ar

brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.

Saeima uzsver, ka saskaņā ar KPL 271. pantu par apcietinājuma

piemērošanu lemj izmeklēšanas tiesnesis un saskaņā ar KPL 40.

pantu izmeklēšanas tiesneša pienākums ir kontrolēt cilvēktiesību

ievērošanu kriminālprocesā. Gadījumos, kad procesa virzītājs nav

minēto ierosinājumu aizpildījis pienācīgi, izmeklēšanas tiesnesis

varot nodrošināt personas pamattiesības, informējot personu par

tiem faktiem un apsvērumiem, kuri pamato ar brīvības atņemšanu

saistīta drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamību.

Apstrīdētā norma pati par sevi neliedzot personām iepazīties

ar lietas materiāliem. Taču ierobežojums izrietot no KPL 375.

panta pirmās daļas, kas paredz: "Kriminālprocesa laikā

krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar

tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu,

kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus

uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā." Šādam ierobežojumam

esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības un citu cilvēku

tiesību aizsardzība. KPL paredzot pietiekamus procesuālos

instrumentus, ar kuriem gan procesa virzītājs, gan izmeklēšanas

tiesnesis varot nodrošināt personai, kurai ir tiesības uz

aizstāvību, arī tiesības iepazīties ar apsvērumiem par attiecīgā

drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamību.

3.2. Vienlaikus Saeima norāda, ka izskatāmajā lietā ir

pamats tiesvedības izbeigšanai.

Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas piemērošanā bija

vērojamas nepilnības. Uz tām uzmanību vērsis arī tieslietu

ministrs, rosinot noteikt stingrākas prasības attiecībā uz

apstrīdētajā normā paredzēto ierosinājumu, lai uzlabotu šāda

dokumenta kvalitāti un nodrošinātu efektīvāku tās personas

tiesību īstenošanu, kurai piemērot ar brīvības atņemšanu saistīto

drošības līdzekli tiek lūgts. Saeima esot reaģējusi uz nepilnībām

apstrīdētās normas piemērošanā un tāpēc ar KPL 2013. gada 23.

maija grozījumiem to izteikusi jaunā redakcijā, konkretizējot

ierosinājuma par apcietinājuma piemērošanu saturu. Papildus tam

KPL ticis papildināts ar 60.2 pantu, expressis

verbis paredzot, ka personai ir tiesības "iepazīties ar

tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot

ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli". Minētie

grozījumi izdarīti citastarp arī tāpēc, lai izpildītu prasības,

ko izvirza Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija

direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā

(turpmāk - Direktīva 2012/13/ES).

Atsaucoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. un 6. punktu, Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo

apstrīdētā norma esot zaudējusi spēku, turklāt iespējamo personas

pamattiesību pārkāpumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan

tās piemērošanas prakse.