2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 1. punkts (turpmāk arī

- apstrīdētā norma) neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, personas tiesības apbūvēt

tai piederošu zemes gabalu vai atjaunot savu īpašumu ietilpstot

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā, taču

apstrīdētā norma personām liedzot tiesības atjaunot īpašumu, kas

ārēju apstākļu rezultātā bojāts tiktāl, ka no tā saglabājušies

tikai pamati.

Pieteicējam, kurš savu tiesību aizsardzībai vērsies

Administratīvajā rajona tiesā, (turpmāk - Pieteicējs) piederot

nekustamais īpašums lauku teritorijā, kas ietilpstot Baltijas

jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā

(turpmāk - krasta kāpu aizsargjosla). Nekustamajā īpašumā

iecerētajai mājas būvniecībai ticis apstiprināts projekts un

1998. gadā saņemta būvatļauja, bet 2000. gadā dzīvojamā māja kā

nepabeigta jaunbūve reģistrēta zemesgrāmatā. Taču 2003. gada 6.

janvārī šī nekustamā īpašuma sastāvdaļa, proti, nepabeigtā

dzīvojamā māja, kas vēl nebija nodota ekspluatācijā, nodegusi, un

nu no tās saglabājušies tikai pamati.

Pieteicējs 2012. gadā uzsācis jaunu būvniecības procesu, lai

savā nekustamajā īpašumā uz jau esošajiem, proti, nodegušās ēkas

pamatiem uzceltu dzīvojamo māju. Salacgrīvas būvvalde 2012. gada

12. oktobrī izsniegusi jaunu plānošanas un arhitektūras uzdevumu.

Pieteicējs 2012. gada 1. novembrī vērsies Valsts vides dienesta

Valmieras reģionālajā vides pārvaldē, lūdzot izsniegt tehniskos

noteikumus dzīvojamās mājas būvniecībai nekustamajā īpašumā.

Iestāde atteikusies tos izsniegt. Arī iestādes lēmuma pārsūdzība

bijusi neveiksmīga, tāpēc Pieteicējs savu tiesību aizsardzībai

vērsies Administratīvajā rajona tiesā.

Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka iestāde atteikusies

Pieteicējam izsniegt tehniskos noteikumus, pamatojoties uz to, ka

viņa iecerētā būvniecība neesot pielīdzināma nevienam no

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrajā daļā paredzētajiem

izņēmumiem. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka likumdevējs

apstrīdētajā normā nav aptvēris situāciju, kad ēka vai būve

gājusi bojā neatkarīgi no īpašnieka gribas un viņš to vēlas

atjaunot tādā pašā apjomā un veidolā, kādā tā iepriekš saskaņā ar

akceptēto būvprojektu tika būvēta.

Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105.

pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma

aizliedz krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē celt jaunas un

paplašināt esošās ēkas un būves. Apstrīdētā norma paredzot arī

izņēmumus no būvniecības aizlieguma (renovāciju, rekonstrukciju,

restaurāciju). Taču tiesiskais regulējums nepieļaujot tādu agrāk

pastāvējušu ēku atjaunošanu, no kurām saglabājušies tikai pamati,

kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, bet neatrodas ne pilsētā,

ne ciemā. Būvniecību uz veciem pamatiem likumdevējs esot

pielīdzinājis jaunas ēkas būvniecībai, kas ar Aizsargjoslu likuma

36. panta otro daļu ir aizliegta.

Atsaucoties uz Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk - Augstākā tiesa) judikatūru, Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka jēdziens "jauna būvniecība"

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta izpratnē

nozīmējot ēkas vai būves atjaunošanu gadījumā, kad par

iepriekšējo apbūvi var spriest pēc likumīgi uzbūvētiem ēkas vai

būves pamatiem. Tā kā Pieteicēja nekustamais īpašums ir nodedzis

un no tā palikuši tikai pamati, to atbilstoši Aizsargjoslu likuma

36. panta otrajai daļai vairs neesot iespējams atjaunot - pretējā

gadījumā tiktu radīts jauns būvapjoms, kas savukārt nozīmētu, ka

tiek būvēta jauna ēka.

Tādējādi šis neesot gadījums, kad iespējama nekustamā īpašuma

rekonstrukcija, renovācija vai restaurācija, jo neesot objekta,

ko šādā veidā varētu atjaunot.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas mērķis

esot aizsargāt to nekustamo īpašumu īpašniekus, kuri atrodas

krasta kāpu aizsargjoslas teritorijā ārpus pilsētām un ciemiem un

kuru sastāvā vēsturiski ietilpst ēkas, kas laika gaitā ir

nolietojušās vai kādu apstākļu rezultātā cietušas tik lielā mērā,

ka tās būtu jāatjauno. Taču apstrīdētā norma Pieteicēju nostādot

nelabvēlīgākā situācijā iepretim tiem nekustamo īpašumu

īpašniekiem, kuru ēkas vai būves nav iznīcinātas pilnībā, jo

likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot aptvēris gadījumus, kad no

ēkas saglabājušies tikai pamati.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pieteicējs atrodas

salīdzināmos apstākļos ar citiem ēku un būvju īpašniekiem, kuriem

būvniecības procesu īstenošana krasta kāpu aizsargjoslā ar

apstrīdēto normu ir atļauta. Tādējādi apstrīdētā norma radot

atšķirīgu attieksmi pret iepriekš norādītajām salīdzināmajām

personu grupām. Minēto apsvērumu Pieteikuma iesniedzēja

pamatojusi ar to, ka apstrīdētā norma neliedz veikt būvniecību

tiem nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuru ēkas vai būves nav

iznīcinātas pilnībā, proti, ir sagruvušas vai cietušas tā, ka tās

iespējams renovēt, restaurēt vai rekonstruēt.

Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka ar apstrīdēto normu

paredzētajai atšķirīgajai attieksmei neesot saprātīga

attaisnojuma. Ar apstrīdēto normu noteiktajam īpašuma tiesību

ierobežojumam gan esot leģitīms mērķis, bet tā sasniegšanas

līdzeklis, respektīvi, ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums, neesot samērīgs. Turklāt esot

konstatējams, ka Pieteicēja tiesības atjaunot savu īpašumu tiek

nesamērīgi ierobežotas. Proti, personai, kura līdzīgi kā citi

īpašnieki varētu atjaunot savu būvi, ja tā nebūtu sagruvusi līdz

pašiem pamatiem, nākoties samierināties ar tādu savu individuālo

tiesību ierobežojumu, kas salīdzinājumā ar sabiedrības ieguvumu

no tā esot neproporcionāli liels.

Tādējādi apstrīdētās normas tvērums esot pārāk šaurs un līdz

ar to neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105.

panta pirmajam un trešajam teikumam.