7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pievienojas Saeimas

atbildes rakstā paustajam viedoklim un uzskata, ka lietā skartais

jautājums risināms tiesību normu interpretācijas ceļā.

Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka uz

izskatāmo lietu neesot attiecināmas Pieteikuma iesniedzējas

minētās Augstākās tiesas judikatūrā paustās atziņas par

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta

interpretāciju.

Pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā lietotā jēdziena

"esošās ēkas un būves" saturs ir atklājams sistēmiski

ar citu normatīvo aktu palīdzību.

Lai pamatus atzītu par būvi, esot nepieciešams konstatēt šo

pamatu pastāvēšanu dabā, kā arī to, kādam mērķim šie pamati

uzbūvēti. Apstrīdētajā normā lietotais termins "esoša

būve" Būvniecības likuma izpratnē citastarp esot saprotams

arī kā pamati.

Izskatāmajā gadījumā dabā pastāvējusi jaunbūve, kas

zemesgrāmatā apzīmēta kā nepabeigta dzīvojamā māja. No minētā

acīmredzami izrietot personas mērķis - uzbūvēt dzīvojamo māju.

Šajā gadījumā esot runa nevis par vēsturiski dabā pastāvošiem

pamatu fragmentiem, bet gan par salīdzinoši nesen bojā gājušu

nepabeigtu dzīvojamo māju, uz kuras būvniecības procesa

iespējamību personai radusies tiesiskā paļāvība. Proti, no valsts

iestādēm Pieteicējs saņēmis akceptu tam, ka krasta kāpu

aizsargjoslā var tikt uzbūvēta un atrasties viņa iecerētā būve.

Savukārt atkārtoti būvdarbi bijuši nepieciešami, lai novērstu

ārēju apstākļu radītās sekas un varētu pienācīgi pabeigt

dzīvojamās mājas būvniecību.

Tiesībsargs uzskata, ka bojā gājušas dzīvojamās mājas (arī

nepabeigtas dzīvojamās mājas) atjaunošana varētu būt saistīta ar

apstrīdētajā normā paredzētajām darbībām - renovāciju,

restaurāciju vai rekonstrukciju.

Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs norāda, ka tiesvedība lietā

būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 6. punktu.

Satversmes tiesa

secināja: