9. pants

No pieteikuma secināms, ka apstrīdētā norma

aizliedzot krasta kāpu aizsargjoslā atjaunot tādu dzīvojamo ēku,

kura gājusi bojā ārēju apstākļu rezultātā. Proti, pieteikums

balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētā norma aizliedz jebkādu jaunu

ēku būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā ietilpstošā lauku

teritorijā un par šādu būvniecību uzskatāma arī nodegušas

dzīvojamās ēkas atjaunošana.

Turpretim Saeima un lietā pieaicinātās personas uzskata: ja

krasta kāpu aizsargjoslā tiesiski būvēta ēka ir gājusi bojā

ugunsgrēkā, tad apstrīdētā norma neaizliedzot šādas ēkas

atjaunošanu.

Apstrīdēto normu piemēro gan valsts pārvaldes iestādes, gan

arī administratīvās tiesas. Savukārt atbilstoši Satversmes 85.

pantam un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantam tiesību normu

interpretācijas un piemērošanas, kā arī tiesu nolēmumu tiesiskuma

kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr.

2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību normu

interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances tiesa, kas

arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-16-01 16. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā kasācijas

instances tiesa apstrīdēto normu nav piemērojusi.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro apstrīdētās normas

un ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga, lai

pārliecinātos, vai tai jāturpina konkrētās lietas izskatīšana

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu un

2011. gada 8. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2010-52-03 7. punktu).