10. pants

Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu

sniegtajos viedokļos ir norādīts, ka konkrētā administratīvā

lieta būtu atrisināma apstrīdētās normas interpretācijas ceļā.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdētās

normas interpretācijas palīdzību ir iespējams secināt, ka tā

neliedz atjaunot tādu krasta kāpu aizsargjoslā tiesiski uzbūvētu

dzīvojamo ēku, kura gājusi bojā ugunsgrēkā.

No apstrīdētās normas secināms, ka krasta kāpu aizsargjoslā

būvniecība ir aizliegta un ka šim aizliegumam ir vairāki

izņēmumi, kas attiecas uz jau esošu ēku vai būvju renovēšanu,

restaurēšanu vai rekonstruēšanu. Terminu "renovēt",

"restaurēt" un "rekonstruēt" saturs ir

atklāts Būvniecības likumā un Vispārīgajos būvnoteikumos, kas

bija spēkā līdz 2014. gada 1. oktobrim. Šobrīd spēkā esošajos

Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500

"Vispārīgie būvnoteikumi" šie termini nav definēti.

Aplūkojot normatīvajos aktos ietvertās terminu

"renovēt", "restaurēt" un

"rekonstruēt" definīcijas, varētu secināt, ka tie

aptver arī tādas bojā gājušas ēkas atjaunošanu, no kuras

saglabājušies vienīgi pamati. Tomēr ir jāņem vērā, ka apstrīdētā

norma ļauj renovēt, restaurēt un rekonstruēt tikai esošas ēkas.

Līdz ar to jānoskaidro termina "esoša ēka" nozīme.

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 1. punktā sākotnēji

bija paredzēts aizliegums celt jaunas, kā arī paplašināt esošās

ēkas. Savukārt tā paša panta trešajā daļā bija noteikti izņēmumi

no šā aizlieguma, tostarp gadījumi, kad būvniecība paredzēta

apdzīvoto vietu vai teritoriju attīstības ģenerālplānos.

Būtiski grozījumi Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 1.

punktā tika izdarīti ar 2003. gada 19. jūnija likumu

"Grozījumi Aizsargjoslu likumā". Minētie grozījumi

paredzēja, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts celt jaunas un

paplašināt esošās ēkas, izņemot gadījumus, kad tiek

rekonstruētas, nepārsniedzot esošo būvapjomu, renovētas vai

restaurētas jau esošās ēkas. Taču likumprojekta izstrādes

materiāli neatklāj apstrīdētajā normā ietvertā termina

"esoša ēka" saturu.

Termins "ēka" ir skaidrots Ministru kabineta 2009.

gada 22. decembra noteikumos Nr. 1620 "Noteikumi par būvju

klasifikāciju". Minēto noteikumu pielikuma 1. punktā

paskaidrots: "Ēkas ir atsevišķi lietojamas apjumtas būves,

kurās var iekļūt cilvēki un kuras ir noderīgas vai paredzētas

cilvēku un dzīvnieku patvērumam vai priekšmetu turēšanai. Ja ēkām

nav sienu, jābūt jumta projekcijas vai citādi iezīmētai robežai,

kas nosaka patstāvīgi izmantojamas ēkas teritoriju. [..] Par ēkām

tiek uzskatītas arī patstāvīgi izmantojamas pazemes būves, kurās

var iekļūt cilvēki un kuras ir noderīgas vai paredzētas cilvēku

un dzīvnieku patvērumam vai priekšmetu turēšanai (piemēram,

pazemes patvertnes, pazemes slimnīcas, pazemes tirdzniecības

centri un darbnīcas, pazemes garāžas)."

No minētā skaidrojuma izriet, ka ēku var uzskatīt par esošu

ēku tikai tad, ja dabā ir konstatējams ēkas būvapjoms - garums,

platums un augstums. Līdz ar to pamatus, pēc kuriem konstatējams

vienīgi ēkas garums un platums, nevar atzīt par esošu ēku. Pie

šāda secinājuma, interpretējot Aizsargjoslu likuma 36. panta

otrās daļas 4. punktu, ir nonākusi arī Augstākā tiesa. Proti, tās

nolēmumos atzīts, ka ēkas atjaunošana gadījumā, kad par

iepriekšējo apbūvi var spriest tikai pēc tiesiski uzbūvētiem ēkas

pamatiem, ir jaunas ēkas būvniecība (sk., piemēram, Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 30.

decembra sprieduma lietā Nr. SKA-268/2009 10. punktu). Tāpat

Augstākā tiesa secinājusi, ka ēkas būvniecība uz esošiem pamatiem

ir uzskatāma nevis par rekonstrukciju, bet gan par jaunu

būvniecību un ka būvapjoms ir konkrētajā brīdī dabā pastāvošās

ēkas vai būves faktiskais apjoms, nevis tas apjoms, kādā ēka

bijusi iepriekš (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2011. gada 22. marta rīcības sēdes lēmuma

lietā Nr. SKA-330/2011 8. punktu).

Lai gan minētās atziņas Augstākā tiesa izteikusi par

Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktu, tās ir

izmantojamas arī apstrīdētās normas interpretācijā. Proti,

Augstākā tiesa, piemērojot Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās

daļas 4. punktu, ir interpretējusi terminu "jauna

būvniecība", un šai interpretācijai ir nozīme arī

apstrīdētajā normā ietvertā termina "esoša ēka" satura

noskaidrošanā.

Saeimas atbildes rakstā uzsvērts, ka Aizsargjoslu likuma 36.

panta pašreizējā redakcija izstrādāta sarežģītu kompromisu

rezultātā, ar vairākiem grozījumiem cenšoties panākt pēc iespējas

taisnīgāku un pareizāku līdzsvaru starp atsevišķu personu

tiesībām rīkoties ar tām piederošo īpašumu, no vienas puses, un

sabiedrības un jebkuras personas tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē,

saglabājot un aizsargājot Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

piekrastes krasta kāpu aizsargjoslu, no otras puses (sk.

lietas materiālu 121. lpp.).

Minētais līdzsvars ir panākts, atļaujot krasta kāpu

aizsargjoslā celt jaunas ēkas un būves tikai izņēmuma kārtā -

gadījumos, kad tiek renovētas, restaurētas vai rekonstruētas

esošās ēkas vai būves vai arī kad pie esošajām ēkām tiek būvētas

palīgēkas. Šie izņēmumi neaptver gadījumus, kad ēkas vairs nav,

tostarp arī gadījumus, kad saglabājušies vien ēkas pamati.

Tātad, interpretējot apstrīdēto

normu, ir secināms, ka tā krasta kāpu aizsargjoslā nepieļauj bojā

gājušas ēkas atjaunošanu uz esošiem pamatiem.