6. pants

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to,

lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu). Tomēr Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmajā daļā noteiktais dod Satversmes tiesai

tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu to darīt. Proti,

pat ja pastāv šajā tiesību normā minētais apstāklis, tad

atsevišķos gadījumos būtu nepieciešams lietā turpināt tiesvedību,

lai novērstu pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai

būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 9.1. punktu un

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-40-03 6. punktu).

Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai

apstrīdētā norma zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas

prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2013-11-01 10. punktu).