11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijā praktizējošs

Eiropas Savienības dalībvalsts (Vācijas) advokāts Jenss

Kristians Pastille (Jens-Christian Pastille) -

norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam

un 106. panta pirmajam teikumam.

11.1. Tiesību norma, kas administratorus

pielīdzina valsts amatpersonām, izskatīšanai Saeimā iesniegta

tikai likumprojekta trešajā lasījumā. Ņemot vērā šā priekšlikuma

raksturu, neesot pieļaujama tik fundamentālu grozījumu iekļaušana

tikai trešajam lasījumam sagatavotajā likumprojekta redakcijā.

Turklāt minētie grozījumi pieņemti sasteigti, apstrīdētās normas

nesaskaņojot ar citām tiesību normām. Tādējādi 2014. gada

25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas

likumā" 2. pants neesot pieņemts pienācīgā kārtā.

11.2. Administratoriem noteiktais valsts

amatpersonas statuss varot traucēt tiem administratoriem, kuri

pilda arī nodokļu (finanšu) konsultanta, kapitālsabiedrības

valdes locekļa vai citas privātā sektora profesijas pārstāvja

pienākumus, turpināt šīs nodarbošanās.

Lai gan neesot noteikts tiešs aizliegums apvienot amatu

komercsabiedrībā ar valsts amatpersonas amatu, tomēr

kapitālsabiedrības dalībnieki varot neuzticēties valdes loceklim,

kas vienlaikus ir arī valsts amatpersona. Turklāt valdes locekļa

atalgojums varot būt attiecīgās kapitālsabiedrības

komercnoslēpums. Tas varot nonākt pretrunā ar valsts amatpersonai

noteikto pienākumu iesniegt deklarāciju, jo tās publiski pieejamā

daļa atklājot ienākumu apmēru. Tāpat nodokļu (finanšu)

konsultantiem savā profesionālajā darbībā vajagot būt

neatkarīgiem un ievērot konfidencialitātes principu. Līdz ar to

varot būt apdraudētas viņu iegūtās tiesības darboties gan kā

administratoram, gan kā nodokļu (finanšu) konsultantam.

11.3. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, pilnveidojot

administratoru darbības kontroli, varot uzlabot parādnieka aktīvu

un to vērtības aizsardzību, kā arī kreditoru un darba ņēmēju

aizsardzību, kas ir maksātnespējas procesa mērķis.

Administratora finanšu kontroles pastiprināšana tieši

neveicinot maksātnespējas procesa efektivitāti. Administratoru

pielīdzināšana valsts amatpersonām neesot vienīgais līdzeklis, ar

ko iespējams sasniegt leģitīmo mērķi. Pastāvot vairāki daudz

efektīvāki un sistēmiski pareizāki leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzekļi, kas tik ļoti neierobežotu privātpersonu

pamattiesības.

Visupirms vajagot apsvērt iespēju stiprināt tiesas un

Maksātnespējas administrācijas uzraudzību pār administratora

kompetencē esošiem jautājumiem. Maksātnespējas likums jau

regulējot to, kā administratoram jārīkojas interešu konflikta

situācijā.

Likumdevējs varot izdarīt tādus grozījumus Civilprocesa

likumā, lai tiesas nolēmumi, kas pieņemti maksātnespējas procesa

ietvaros, būtu pārsūdzami. Lai novērstu iespējamu administratora

un kreditoru vai parādnieku saskaņotu negodprātīgu rīcību,

Maksātnespējas likumā būtu nosakāms, ka maksātnespējas procesu

ierosina viens tiesnesis, savukārt cits tiesnesis nodrošina šā

procesa, tostarp administratora darbības, turpmāko kontroli.

Turklāt Maksātnespējas likumā varētu noteikt, ka maksātnespējas

process ir ierosināms pēc parādnieka galvenās komercdarbības

vietas, un noteikt arī šā apstākļa pierādīšanai nepieciešamos

kritērijus. Līdz ar to tiktu novērsta tāda situācija, ka

parādnieki īsi pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas

nomaina savu juridisko adresi uz tiem vēlamai tiesai piekritīgu

adresi.

Ja valsts vēlas pastiprināt administratoru darbības kontroli,

tāda šīs profesijas reforma, kuras rezultātā administratori kļūtu

par tiesu sistēmai piederīgām amatpersonām, ļautu daļēji sasniegt

šo mērķi, taču būtu nepieciešami arī citi procesuāli

uzlabojumi.