Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-23-01

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Tiesību normas grozījumus un pat izslēgšanu no

normatīvā akta, papildinot to ar citām normām, kas strīdu pēc

būtības neatrisina, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatu

tiesvedības izbeigšanai gadījumos, kad tiesvedības turpināšana ir

nepieciešama personas pamattiesību aizsardzībai. Tādējādi

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs konkrēto

jautājumu reglamentējis saturiski atšķirīgi vai arī nolēmis šo

jautājumu turpmāk vairs nereglamentēt. Satversmes tiesai

jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, ka tiesību normu

saturs pēc būtības ir mainījies. Pretējā gadījumā tiesību normu

izdevējs varētu to tekstā izdarīt tikai redakcionālus grozījumus,

kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt tiesvedības

izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar tiesiskas

valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību

aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu īstenošanu

(sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija

spriedums lietā Nr. 2001-15-03 un 2014. gada

3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2013-11-01 10.1. punkts).

Pensiju likuma pārejas noteikumu 12. punkta trešā daļa,

par kuras atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam tika

ierosināta lieta Satversmes tiesā, tika izslēgta no likuma ar

Saeimas 2016. gada 10. martā pieņemto likumu

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", kas

stājās spēkā 2016. gada 1. jūnijā. Turklāt ar šo likumu

Pensiju likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar

12.1 punktu, atbilstoši kura 2. apakšpunktam

tādā gadījumā, ja personai piešķirtā vecuma pensija ir mazāka par

iepriekš piešķirto izdienas pensiju, vecuma pensijai nosaka

piemaksu, kuru aprēķina kā starpību starp piešķirtās izdienas

pensijas un vecuma pensijas apmēru. Tātad Pensiju likuma pārejas

noteikumos ietvertais 12.1 punkts nosaka

saturiski jaunu normatīvo regulējumu par vecuma pensijas

piešķiršanu personai iepriekš piešķirtās izdienas pensijas

vietā.

Tādējādi apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un Satversmes

tiesai varētu būt pamats izbeigt tiesvedību lietā saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu.