13. pants

Jautājums par Vienošanās noteikto starptautisko

saistību izpildi sākotnēji tika aktualizēts Valsts kontroles

2011. gada 17. oktobra revīzijas ziņojumā Nr. 5.1-2-3-1/2011

"Paralēlā likumības revīzija par Latvijas Republikas un

Krievijas Federācijas atbildīgo valsts institūciju darbību,

nodrošinot saistību izpildi, kas izriet no Latvijas Republikas

valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par

Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas

militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo

aizsardzību" (turpmāk - Valsts kontroles revīzijas

ziņojums).

Valsts kontroles revīzijas ziņojumā secināts, ka netiek

pildīti Vienošanās 9. panta nosacījumi, t.i., Krievijas

Federācija pēc tam, kad personām piešķirta Latvijas vecuma

pensija, joprojām tām izmaksā militāro pensiju. Tādējādi daudzos

gadījumos abu valstu pensijas tiekot izmaksātas par vienu un to

pašu periodu (pārklājās mācību un obligātā militārā dienesta vai

virsdienesta periodi) (sk. Valsts kontroles revīzijas ziņojuma

96.-98. punktu).

No Saeimas atbildes raksta izriet, ka tieši Valsts kontroles

revīzijas ziņojums kalpojis par iemeslu apstrīdētās normas

pieņemšanai (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1.

sēj. 147. lpp.).

Šajā sakarā izskatāmajā lietā ir būtiski ņemt vērā tieši

Vienošanās 9. pantu, kas nosaka: "Bijušajām militārpersonām,

kuras ieguvušas tiesības uz pensijas nodrošinājumu saskaņā ar

Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, pēc viņu vēlēšanās

Latvijas Republikas attiecīgie kompetentie orgāni var piešķirt un

izmaksāt pensijas par Latvijas Republikas līdzekļiem. Turklāt

Krievijas Federācijas agrāk noteikto pensiju izmaksa tiek

apturēta uz laiku, kamēr pensiju izmaksā Latvijas Republikas

orgāni."

Minētā norma paredz Latvijas tiesības piešķirt un izmaksāt

pensijas bijušajām PSRS militārpersonām atbilstoši Latvijas

normatīvajiem aktiem. Tomēr jāuzsver, ka tās ir Latvijas

tiesības, nevis pienākums. Tātad atbilstoši Vienošanās 9. pantam

Latvijai ir rīcības brīvība - vai nu pensiju izmaksu bijušajām

PSRS militārpersonām atstāt Krievijas Federācijas ziņā, vai arī

pēc attiecīgas personas lūguma piešķirt tai pensiju atbilstoši

Latvijas Republikas normatīvajiem tiesību aktiem. Latvija savas

rīcības brīvības ietvaros visiem Pieteikumu iesniedzējiem bija

piešķīrusi vecuma pensiju, par to informējot Krievijas

Federāciju.

Katrs Pieteikumu iesniedzējs ir pensionējies atšķirīgā laikā

no 1997. gada līdz 2007. gadam. Attiecīgi laika gaitā ir

mainījies arī Pensiju likuma tiesiskais regulējums, uz kura

pamata savulaik Pieteikumu iesniedzējiem tika piešķirta vecuma

pensija. Vispārinot var apgalvot, ka atbilstoši Pensiju likuma

11. panta vēsturiskajām redakcijām vecuma pensijas piešķiršanas

kritēriji bija šādi: noteikta vecuma sasniegšana (60-62 gadi) un

desmit gadu darba stāžs. Savukārt darba stāžā, par kuru tiek

piešķirta Latvijas vecuma pensija, saskaņā ar Pensiju likuma

pārejas noteikumu 1. punkta 1. un 4. apakšpunktu tika ieskaitīts

arī obligātais karadienests un mācību laiks augstākajās mācību

iestādēs. Šie paši stāža periodi tika ņemti vērā, piešķirot arī

Krievijas Federācijas militāro pensiju. Atbilstoši Vienošanās 9.

pantam Krievijas Federācijai bija jāaptur pensijas izmaksa par

periodiem, par kuriem pensiju piešķīrusi Latvijas Republika,

tomēr Krievijas Federācija to nav izdarījusi.

Labklājības ministrija pamatoti norāda, ka Vienošanās mērķis

nav dubulti maksāt par noteiktiem darba periodiem un tiem

pielīdzināmajiem periodiem, jo gadījumos, kad Latvijas Republikas

vecuma pensija ir piešķirta un tiek izmaksāta, Vienošanās 9.

pants uzliek Krievijas Federācijai pienākumu apturēt Krievijas

Federācijas piešķirtās militārās izdienas pensijas izmaksu. Tātad

persona, piesakoties uz Latvijas vecuma pensiju, izdara apzinātu

izvēli par labu tai, apzinoties, ka saskaņā ar Vienošanās

nosacījumiem Krievijas Federācijas piešķirtās militārās pensijas

izmaksa tiks apturēta uz laiku, kamēr tiek izmaksāta Latvijas

vecuma pensija. Novērst periodu dubultošanos pensijas stāžā - tas

ir vispārējs tiesību princips sociālās drošības starptautisko

līgumu jomā, un tas paredz, ka par vienu un to pašu

apdrošināšanas (darba un tam pielīdzināmo) periodu pensiju vai

pabalstu piešķir tikai viena valsts (sk. Labklājības

ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 18.-19. lpp.).

Tādējādi Vienošanās 9. pants ir aplūkojams ciešā kopsakarā ar šīs

normas pieņemšanas mērķi - novērst tādu situāciju, ka pensiju par

vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vienlaikus

izmaksā abas valstis.

No minētā izriet, ka Pieteikumu iesniedzējiem nekad nav bijis

subjektīvu tiesību par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas

periodu vai tam pielīdzināmu periodu vienlaikus saņemt vairāku

valstu piešķirtas pensijas. Šādas tiesības neizriet no Vienošanās

nosacījumiem, un tās neaizsargā arī Satversmes 109. pants.

Tādējādi arī dubulto sociālās apdrošināšanas periodu izslēgšana

no personas sociālās apdrošināšanas stāža un tam sekojošā

pensijas pārrēķināšana nerada personas pamattiesību

ierobežojumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants

attiecībā uz pensijām personai nodrošina mazāku tiesību

aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20.

punktu). Ja nav konstatējams Satversmes 109. pantā

nostiprināto pamattiesību ierobežojums, nav pamata uzskatīt, ka

apstrīdētā norma ierobežotu arī Satversmes 105. pantā

nostiprinātās tiesības uz īpašumu.

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais no demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības

princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība,

kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Tā kā tiesību

normas nekad nav paredzējušas personai subjektīvas tiesības par

vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam

pielīdzināmu periodu saņemt pensiju no vairākām valstīm,

Pieteikumu iesniedzējiem nevarēja izveidoties aizsargājama

tiesiskā paļāvība uz to, ka šāda situācija agrāk vai vēlāk netiks

novērsta. Tas apstāklis, ka Pieteikumu iesniedzēji pretēji

Vienošanās nosacījumiem vairākus gadus par vienu un to pašu

sociālās apdrošināšanas periodu saņēma pensiju no divām valstīm,

nerada aizsargājamu tiesisko paļāvību. Tādējādi apstrīdētās

normas pieņemšana nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības

principu.

Vērtējot iespējamo Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātā vienlīdzības principa aizskārumu, Satversmes tiesai

visupirms jāpārliecinās, vai personu grupas atrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips neprasa

nodrošināt kādai personu grupai tiesības saņemt divas pensijas

par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tieši

pretēji, šādu tiesību piešķiršana kādai personu grupai to

nostādītu labvēlīgākā situācijā nekā citus pensionārus un

tādējādi radītu vienlīdzības principa pārkāpumu. Tātad apstrīdētā

norma neparedz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Līdz ar to apstrīdētā norma nerada

Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantā nostiprināto pamattiesību

aizskārumu.