12. pants

Apstrīdētajā normā ir lietots termins "cita

valsts", un tādējādi tā attiecināma uz jebkuras valsts

piešķirtajām pensijām. Tomēr lietas materiāli liecina, ka

apstrīdētās normas izstrāde un pieņemšana bijusi cieši saistīta

tieši ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas

piešķirtajām pensijām par vienu un to pašu sociālās

apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu.

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka visi Pieteikumu

iesniedzēji ir Krievijas Federācijas piešķirtās militārās

pensijas saņēmēji, kuriem, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

pārrēķināta Latvijas piešķirtā vecuma pensija vai arī tās izmaksa

pārtraukta pilnībā. Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan Saeima, gan

visas pieaicinātās personas savus apsvērumus par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmei paudušas ciešā kopsakarā ar valstu

saistībām, ko nosaka starptautisks līgums, proti, Vienošanās.

Tiesībsargs norāda, ka izskatāmajā lietā Pieteikumu

iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek nodrošinātas

ne tikai saskaņā ar Latvijas Republikas nacionālajiem tiesību

aktiem - likumu "Par valsts pensijām" -, bet arī

saskaņā ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem - 1993. gada 12.

februāra likumu "Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras

bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo

personu ģimenēm" -, kā arī ar Latvijas Republikas un

Krievijas Federācijas noslēgto Vienošanos (sk. Tiesībsarga

viedokli lietas materiālu 3. sēj. 34. lpp.).

Satversmes 68. panta pirmā daļa noteic: "Visiem

starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā

izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas

apstiprināšana."

Satversmes 68. panta pirmā daļa uzliek Latvijas valsts varas

institūcijām, tostarp Saeimai, pienākumu starptautiskajās

attiecībās ievērot ne vien Satversmes un citu nacionālo tiesību

normu prasības, bet arī starptautisko tiesību normas. Satversmes

68. panta pirmajai daļai neatbilstu tāda Saeimas rīcība, kas būtu

vērsta uz starptautisko saistību nepildīšanu vai to apjoma

grozīšanu pretēji starptautisko tiesību normu prasībām (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr.

2007-10-0102 75.1. un 75.3. punktu). Līdz ar to izskatāmajā

lietā Satversmes aizsargāto pamattiesību saturs noskaidrojams

kopsakarā ar starptautiskajām saistībām, ko nosaka

Vienošanās.

Noslēdzot Vienošanos, Latvijas Republika un Krievijas

Federācija ir risinājušas jautājumus par Latvijas teritorijā

dzīvojošo bijušo PSRS militārpersonu sociālo nodrošinājumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pensiju aprēķināšanas un

piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi personai, kurai nav

tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju saskaņā ar

Pensiju likumu, ir iespējams noregulēt arī ar Saeimas

apstiprinātu starptautisku līgumu. Slēdzot divpusējus

starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā, valstis

savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju

sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un

pienākumus, tādējādi konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai

aizsardzībai tiek pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās

drošības sistēmas. Katras valsts sociālās drošības modelis ir

samērots ar tās pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir

viens no līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo

drošību (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Vienošanās 7. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz:

"Militārajiem pensionāriem pensijas neapliek ar nodokļiem un

izmaksā Latvijas Republikas banku iestādes nacionālajā valūtā no

Krievijas Federācijas līdzekļiem saskaņā ar nosacījumiem un

normām, kas noteiktas Krievijas Federācijā."

Tādējādi Krievijas Federācija ir uzņēmusies atbildību par

bijušo PSRS militāro pensionāru sociālo nodrošinājumu atbilstoši

Krievijas Federācijā spēkā esošajiem tiesību aktiem. Savukārt,

lai ikviena persona Latvijas teritorijā varētu realizēt savas

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijas Republika ir

noslēgusi Vienošanos ar Krievijas Federāciju.

Arī paši Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka ar apstrīdēto normu

netiekot skartas viņu tiesības uz sociālā nodrošinājuma minimumu,

jo viņi joprojām saņemot Krievijas Federācijas piešķirto militāro

pensiju (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 15.

lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma

neaizskar Satversmē noteiktās tiesības uz sociālā nodrošinājuma

minimumu.