2. pants

Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt

Pensiju likuma pārejas noteikumu 42.1 punktu (turpmāk

- apstrīdētā norma), ciktāl tas piemērojams pensiju apmēra

pārrēķināšanai gadījumos, kad Latvijas vecuma pensija un citas

valsts pensija bija likumīgi piešķirtas pirms apstrīdētās normas

spēkā stāšanās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 1., 91., 105. un 109. pantam un spēkā

neesošu no 2012. gada 18. jūlija, t.i., apstrīdētās normas spēkā

stāšanās dienas.

No pieteikumiem un tiem pievienotajiem materiāliem izriet, ka

Pieteikumu iesniedzēji ir bijušās PSRS militārpersonas. Pirms

apstrīdētās normas spēkā stāšanās viņi saņēmuši gan Latvijas

Republikas piešķirto vecuma pensiju, gan Krievijas Federācijas

piešķirto izdienas pensiju kā bijušās PSRS militārpersonas.

Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūra pārrēķinājusi Pieteikumu iesniedzējiem izmaksājamās

pensijas, samazinot vecuma pensijas apmēru vai arī pilnībā

pārtraucot tās izmaksu.

2.1. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālajā apmērā ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, un šo

tiesību mērķis esot, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka

cienīgas eksistences nodrošināšanai. Turklāt tiesības uz pensijas

izmaksu ietilpstot Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā

jēdziena "īpašums" saturā. Pieteikumu iesniedzēji

uzskata, ka Satversmes 105. un 109. pants garantē viņiem tiesības

turpināt saņemt piešķirto Latvijas Republikas vecuma pensiju

sākotnējā apmērā un viņiem bijis pamats paļauties uz to, ka

piešķirtās pensijas apmērs saglabāsies un tās izmaksa netiks

pārtraukta. Tomēr ar apstrīdēto normu šīs tiesības tiekot būtiski

ierobežotas vai pat pilnībā atņemtas, un tādējādi apstrīdētā

norma aizskarot Satversmes 105. un 109. pantā nostiprinātās

pamattiesības.

Pieteikumu iesniedzēji neapstrīd to, ka pamattiesību

ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

Turklāt Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka apstrīdētajā normā

noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

sabiedrības labklājības nodrošināšana, aizsargājot sociālās

apdrošināšanas budžeta ilgtspēju un novēršot iespēju, ka personas

saņem vairākas pensijas par vienu un to pašu sociālās

apdrošināšanas periodu.

Ar apstrīdētajā normā paredzētajiem līdzekļiem neesot

iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Iespēju pārskatīt personai piešķirtās pensijas apmēru gadījumā,

ja šī persona sniegusi nepatiesas ziņas par tai citas valsts

piešķirto pensiju, jau kopš 2008. gada 1. jūlija paredzot Pensiju

likuma pārejas noteikumu 2.2 punkts. Apstrīdētās

normas ekonomiskais efekts neesot būtisks, jo tās skarto

pensionāru skaits esot neliels. Līdz ar to apstrīdētā norma

neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams

sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Pirmkārt, izslēdzot kādu periodu no apdrošināšanas

stāža gadījumos, kad atlikušais stāžs ir mazāks par desmit

gadiem, pensijas izmaksa būtu turpināma proporcionāli atlikušajam

stāžam, nevis pilnībā pārtraucama. Otrkārt, personām varētu ļaut

izvēlēties, no kuras pensijas aprēķina izslēdzams stāžs, kas

ņemts vērā abu pensiju aprēķinos. Treškārt, likumdevējs varētu

noteikt vecuma vai pensijas piešķiršanas termiņa kritērijus,

atbilstoši kuriem apstrīdētā norma nebūtu piemērojama.

Ceturtkārt, gadījumos, kad Latvijas vecuma pensijas izmaksa ir

pārtraukta, personām būtu saglabājami citi pensionāriem

paredzētie sociālie atvieglojumi. Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot nepieciešams leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

Sabiedrības ieguvums neesot lielāks par Pieteikumu iesniedzēju

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Apstrīdētā

norma ierobežojot tādas sociālās garantijas, uz kurām Pieteikumu

iesniedzēji ieguvuši tiesības 6-16 gadu laikā pirms apstrīdētās

normas pieņemšanas. Pieteikumu iesniedzējiem vecuma dēļ vairs

neesot iespēju atgriezties darba tirgū un uzkrāt kaut vai

minimālo vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo stāžu.

Tādējādi apstrīdētā norma būtiski ierobežojot Satversmes 105. un

109. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības.

Turpretim sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas piemērošanas

esot salīdzinoši neliels, jo ietaupītie līdzekļi nevarot būtiski

uzlabot visu pārējo pensionāru stāvokli. Līdz ar to apstrīdētajā

normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

2.2. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka

apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam.

Tiesiskās paļāvības princips aizsargājot personai jau reiz

piešķirtās tiesības. Pensiju pirmā līmeņa kontekstā personai

nerodoties tiesības uz noteiktu pensijas summu, tomēr pēc tam,

kad pensija personai piešķirta, šai personai rodoties

aizsargājama paļāvība uz to, ka pensijas izmaksa tiks turpināta

un noteiktais pensijas apmērs tiks saglabāts. Turklāt, jo ilgāks

laiks pagājis kopš administratīvā akta izdošanas, jo vairāk

aizsargājama personas paļāvība uz jau iegūtajām tiesībām.

Taču apstrīdētā norma paredzot iepriekš noteiktās pensijas

apmēra samazināšanu vai izmaksas pārtraukšanu. Neviena tiesību

norma gan tieši neparedzot personas tiesības saņemt pensiju no

divām valstīm, tomēr neesot arī tiesību normas, kas to aizliegtu.

Turklāt atsevišķos gadījumos normatīvie akti pieļaujot personas

tiesības saņemt divu valstu pensijas, turklāt arī par vienu un to

pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Pieteikumu iesniedzējiem

esot izveidojusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz pensijas

saņemšanu atbilstoši Latvijas normatīvajiem tiesību aktiem.

Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā piemērojama pensijas apmēra

pārrēķināšanai vai pensijas izmaksas pārtraukšanai gadījumos, kad

Latvijas vecuma pensija un citas valsts pensija bija likumīgi

piešķirtas pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, neatbilstot

tiesiskās paļāvības principam.

2.3. Apstrīdētā norma neatbilstot arī no Satversmes 91.

panta pirmā teikuma izrietošajam vienlīdzības principam.

Vienlīdzības princips noteiktos gadījumos pieļaujot un pat

prasot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos. Personas, kuras vienlaikus saņem gan

Latvijas vecuma pensiju, gan arī ārvalsts izdienas pensiju,

salīdzinājumā ar pārējiem pensionāriem atrodoties privileģētā

stāvoklī neatkarīgi no tā, vai abu pensiju aprēķināšanai

izmantotais apdrošināšanas stāžs pārklājas vai ne. Izdienas

pensijas mērķis esot nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru

darbs saistīts ar agrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var

rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma

sasniegšanas. Tātad atšķirīgā attieksme esot attaisnojama, jo

personas atrodoties nesalīdzināmos apstākļos, un likumdevējs

nedrīkstot liegt Pieteikumu iesniedzējiem iespēju vienlaikus

saņemt abas pensijas.

Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pēc Latvijas pensijas

pārrēķināšanas vai izmaksas pārtraukšanas viņi nostādīti

nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem pensionāriem,

kuri papildus pensijai saņemot ienākumus no kapitāla (dividendes,

obligācijas, vērtspapīri un fondi), procentiem (depozīti,

aizdevumi), īpašuma nomas un īres vai ienākumus no darba

attiecībām. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un

saprātīga pamatojuma.