3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikumu

iesniedzēju paustajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam.

3.1. Saeima 1994. gada 24. novembrī esot apstiprinājusi

ar Krievijas Federāciju noslēgto līgumu "Latvijas Republikas

valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par

Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas

militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo

aizsardzību" (turpmāk - Vienošanās). Vienošanās joprojām

esot spēkā un attiecoties uz Krievijas Federācijas militārajiem

pensionāriem (bijušajām militārpersonām), viņu ģimenes locekļiem

un personām, kuras Krievijā pensiju nodrošināšanas jomā

pielīdzinātas militārpersonām.

Saskaņā ar Vienošanās 7. pantu pensijas Krievijas Federācijas

militārajiem pensionāriem tiekot izmaksātas no Krievijas

Federācijas līdzekļiem. Savukārt Vienošanās 9. pants paredzot, ka

bijušajām militārpersonām, kuras ieguvušas tiesības uz pensijas

nodrošinājumu saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem,

pēc to vēlēšanās Latvijas Republikas attiecīgie kompetentie

orgāni var piešķirt un izmaksāt pensijas par Latvijas Republikas

līdzekļiem. Tādējādi Latvijai esot tiesības piešķirt Krievijas

militārās izdienas pensijas saņēmējam Latvijas valsts pensiju, ja

attiecīgā persona šādas tiesības ieguvusi saskaņā ar Latvijas

normatīvajiem aktiem.

Vienošanās 9. pants paredzot arī Krievijas Federācijas

pienākumu apturēt agrāk piešķirtās pensijas izmaksu uz laiku,

kamēr valsts pensiju izmaksā Latvija. Šīs normas mērķis esot

novērst iespēju, ka persona saņem divas pensijas par noteiktiem

darba periodiem vai tiem pielīdzinātiem periodiem. Tātad

Vienošanās skaidri paredzot personas tiesības saņemt tikai vienas

valsts pensiju - vai nu Latvijas valsts pensiju, vai Krievijas

bijušās militārpersonas izdienas pensiju.

Valsts kontrole, veicot pārbaudi par Vienošanās piemērošanu,

kopīgi ar Krievijas Federācijas Revīzijas palātu esot

konstatējusi, ka netiek pildīti Vienošanās 9. panta nosacījumi

(Krievijas puse pēc tam, kad personām piešķirta Latvijas vecuma

pensija, nav pārtraukusi tām izmaksāt militāro pensiju). Līdz ar

to daudzos gadījumos abu valstu pensijas izmaksātas par vienu un

to pašu periodu (pārklājās mācību un obligātā militārā dienesta

vai virsdienesta periodi). Lai novērstu konstatētās nepilnības,

Saeima 2012. gada 14. jūnijā pieņēmusi Pensiju likuma grozījumus,

kuros ietverta arī apstrīdētā norma. Tā nosakot, kā rīkoties

gadījumos, kad apdrošināšanas stāžā ieskaitīti periodi, par

kuriem pensiju piešķīrusi cita valsts, proti, pensija jāpiešķir

vai tās apmērs jāpārrēķina, šādus periodus izslēdzot.

3.2. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālajā līmenī ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, un šo

tiesību mērķis esot, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka

cienīgas eksistences nodrošināšanai. Valstij esot pienākums gādāt

par to, lai personai būtu pieejams sociālais nodrošinājums vismaz

minimālajā apmērā. Šā pienākuma izpildē valstij esot plaša

rīcības brīvība, un attiecīgi likumdevējs esot izšķīries par

Krievijas Federācijas militāro pensionāru sociālā nodrošinājuma

jautājumu reglamentēšanu ar starptautisku līgumu.

Vienošanās 7. pants paredzot, ka Krievijas Federācija ir

atbildīga par pensiju piešķiršanu un izmaksu tās militārajiem

pensionāriem. Tādējādi Krievijas Federācija ir atbildīga par to,

lai personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiktu īstenotas

vismaz minimālajā līmenī. Kaut arī Vienošanās 9. pants paredzot

militāro pensionāru tiesības pieprasīt un saņemt Latvijas

pensiju, tomēr šādā gadījumā personai, pirmkārt, jābūt

izpildījušai Latvijas normatīvo aktu prasības un, otrkārt,

jārēķinās ar to, ka tiks apturēta Krievijas piešķirtās militārās

pensijas izmaksa par tiem pašiem apdrošināšanas periodiem, par

kuriem tiks maksāta Latvijas vecuma pensija.

No Satversmes 109. panta neizrietot tiesības prasīt konkrētai

personai vai personu grupai vēlamu pensiju sistēmas modeli vai

pensijas aprēķināšanas formulu. Satversmes 109. pants radot

tiesības paļauties vienīgi uz to, ka pensijas apmēru noteiks

veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai

pensiju aprēķināšanas shēmai. Izskatāmajā lietā šīs shēmas

neatņemama sastāvdaļa esot arī Vienošanās 9. pants, kas paredz

personas tiesības par katru apdrošināšanas periodu saņemt tikai

vienas valsts pensiju. Tā kā Pieteikumu iesniedzēji turpinot

saņemt Krievijas Federācijas militāro pensiju, apstrīdētā norma

neierobežojot Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības.

Ņemot vērā to, ka sociālo tiesību jomā Satversmes 105. pants

nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109.

pants, esot secināms, ka apstrīdētā norma neierobežo arī

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

3.3. Apstrīdētā norma neesot pretrunā arī ar tiesiskās

paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta.

Indivīds varot atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu

tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais

tiesiskais regulējums ir radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai.

Likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot samazinājis to sociālo

tiesību apjomu, kuras Pieteikumu iesniedzējiem bijušas no

Vienošanās spēkā stāšanās dienas. Apstrīdētā norma vienīgi

precizējot kārtību, kādā īstenojams Vienošanās 9. pants, un pēc

būtības nemainot šo tiesību apjomu. Normatīvie akti nekad neesot

paredzējuši personu tiesības saņemt pensiju no divām valstīm par

vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tādējādi

Pieteikumu iesniedzējiem nevarējusi veidoties tiesiskā paļāvība

uz šādu tiesību īstenošanas iespēju.

Vienošanās 9. panta īstenošana ilgu laiku esot atlikta, un

tādēļ faktiski personas vienlaikus saņēmušas divu valstu

piešķirtās pensijas. Tomēr Saeima uzskata, ka šis apstāklis nevar

radīt personai likumīgu, pamatotu un saprātīgu paļāvību uz to, ka

šāda situācija netiks novērsta.

3.4. Likumdevējs neesot paredzējis atšķirīgu attieksmi

pret Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem. Proti,

Vienošanās 9. pants ietverot tādu pašu principu kā Pensiju likuma

pārejas noteikumu 2.2 punkts. Saeima uzskata, ka

Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par to, vai un kāpēc

likumdevējam būtu jāparedz atšķirīga attieksme pret Krievijas

Federācijas militārajiem pensionāriem, pēc būtības ir

tiesībpolitiski un neizriet no Satversmes 91. panta. Apstrīdētā

norma neierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 91. pantā

paredzētās tiesības uz atšķirīgu attieksmi gadījumā, kad personas

atrodas atšķirīgos apstākļos.

Tāpat Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzēji neatrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras gūst

papildu ienākumus no sava īpašuma vai privāttiesiskiem

darījumiem. Sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis neesot

nodrošināt personai papildu ienākumus, tādēļ pensijas neesot

pielīdzināmas citiem privāttiesiskiem peļņas avotiem. Līdz ar to

apstrīdētā norma neparedzot atšķirīgu attieksmi pret personām vai

personu grupām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

un neierobežojot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 91. pantā

garantētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.