15. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka tās
apstrīdētās normas, kuras nosaka valsts amatpersonas statusu
maksātnespējas procesa administratoriem (Maksātnespējas likuma 9.
panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta
novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts), neatbilst
Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo paredz atšķirīgu
attieksmi pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā
no viņu piederības advokāta profesijai. Valsts amatpersonas
statuss esot attiecināts vienīgi uz tiem maksātnespējas procesa
administratoriem, kuri nav advokāti. Atšķirīgā attieksme šajās
normās esot ietverta kopš brīža, kad Satversmes tiesa ar
spriedumu lietā Nr. 2015-03-01 tās atzinusi par spēkā neesošām
vienīgi attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa
administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu
(sk. pieteikumu lietas materiālu 15.-20. lpp.).
Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un
Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.
punkta atbilstība Satversmei jau ir vērtēta Satversmes tiesas
2015. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2015-03-01, kā arī
2016. gada 22. februāra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā
Nr. 2015-04-01. Tādējādi tas, vai minētās normas aizskar
Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, ir
vērtējams kopsakarā ar Satversmes tiesas iepriekš paustajiem
apsvērumiem.
Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Satversme neliedz
likumdevējam noteikt, kuras personas Interešu konflikta
novēršanas likuma izpratnē ir valsts amatpersonas. Tātad
likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka ikviens maksātnespējas
procesa administrators amata darbībā ir pielīdzināts valsts
amatpersonām. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka
likumdevējam, nosakot valsts amatpersonām saistošus
ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus, ir jāizvērtē, vai
netiek nesamērīgi ierobežotas personas pamattiesības, tostarp
Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības (sk. Satversmes
tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 16.
un 27. punktu, kā arī 2016. gada 22. februāra lēmuma par
tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 15. punktu). Kaut
arī ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2015-03-01
Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un
Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.
punkts tika atzīti par Satversmei neatbilstošiem, tomēr spriedumā
ir īpaši norādīts, ka šī neatbilstība konstatēta vienīgi tiktāl,
ciktāl šīs normas nenodrošina maksātnespējas procesa
administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās
darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai (sk.
Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.
2015-03-01 nolēmumu daļu).
Tādējādi Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 ir
atzinusi, ka Satversme likumdevējam neliedz attiecināt valsts
amatpersonas statusu uz visiem maksātnespējas procesa
administratoriem, tostarp arī tiem, kuri vienlaikus ieņem
advokāta amatu. Pieteikuma iesniedzēji ir nepareizi sapratuši no
Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izrietošās
tiesiskās sekas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās
daļas otro teikumu un Interešu konflikta novēršanas likuma 4.
panta pirmās daļas 26. punktu ikviens maksātnespējas procesa
administrators, arī tāds, kas vienlaikus ieņem advokāta amatu, ir
valsts amatpersona. Turklāt, ņemot vērā minētajā Satversmes
tiesas spriedumā ietvertās atziņas, nav pamatoti arī Pieteikuma
iesniedzēju apsvērumi par to, ka maksātnespējas procesa
administratora profesionālā darbība pēc būtības neesot
savienojama ar valsts amatpersonas statusu un no tā izrietošajām
tiesiskajām sekām.
Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts
noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma
pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja tiesvedības
turpināšana nav iespējama.
Tā kā Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais
teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās
daļas 26. punkts noteic valsts amatpersonas statusu ikvienam
maksātnespējas procesa administratoram, vērtēt šo normu
atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam
vienlīdzības principam nav iespējams. Šīs normas neaizskar
Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātās Pieteikuma
iesniedzēju pamattiesības, un tādējādi tiesvedības turpināšana
šajā prasījuma daļā nav iespējama.
Līdz ar to prasījuma daļā par
Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un
Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.
punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam
tiesvedība ir izbeidzama.