15. pants

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka tās

apstrīdētās normas, kuras nosaka valsts amatpersonas statusu

maksātnespējas procesa administratoriem (Maksātnespējas likuma 9.

panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta

novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts), neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo paredz atšķirīgu

attieksmi pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā

no viņu piederības advokāta profesijai. Valsts amatpersonas

statuss esot attiecināts vienīgi uz tiem maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri nav advokāti. Atšķirīgā attieksme šajās

normās esot ietverta kopš brīža, kad Satversmes tiesa ar

spriedumu lietā Nr. 2015-03-01 tās atzinusi par spēkā neesošām

vienīgi attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu

(sk. pieteikumu lietas materiālu 15.-20. lpp.).

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un

Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.

punkta atbilstība Satversmei jau ir vērtēta Satversmes tiesas

2015. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2015-03-01, kā arī

2016. gada 22. februāra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2015-04-01. Tādējādi tas, vai minētās normas aizskar

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, ir

vērtējams kopsakarā ar Satversmes tiesas iepriekš paustajiem

apsvērumiem.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Satversme neliedz

likumdevējam noteikt, kuras personas Interešu konflikta

novēršanas likuma izpratnē ir valsts amatpersonas. Tātad

likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka ikviens maksātnespējas

procesa administrators amata darbībā ir pielīdzināts valsts

amatpersonām. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka

likumdevējam, nosakot valsts amatpersonām saistošus

ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus, ir jāizvērtē, vai

netiek nesamērīgi ierobežotas personas pamattiesības, tostarp

Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 16.

un 27. punktu, kā arī 2016. gada 22. februāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 15. punktu). Kaut

arī ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2015-03-01

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un

Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.

punkts tika atzīti par Satversmei neatbilstošiem, tomēr spriedumā

ir īpaši norādīts, ka šī neatbilstība konstatēta vienīgi tiktāl,

ciktāl šīs normas nenodrošina maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās

darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 nolēmumu daļu).

Tādējādi Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 ir

atzinusi, ka Satversme likumdevējam neliedz attiecināt valsts

amatpersonas statusu uz visiem maksātnespējas procesa

administratoriem, tostarp arī tiem, kuri vienlaikus ieņem

advokāta amatu. Pieteikuma iesniedzēji ir nepareizi sapratuši no

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izrietošās

tiesiskās sekas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās

daļas otro teikumu un Interešu konflikta novēršanas likuma 4.

panta pirmās daļas 26. punktu ikviens maksātnespējas procesa

administrators, arī tāds, kas vienlaikus ieņem advokāta amatu, ir

valsts amatpersona. Turklāt, ņemot vērā minētajā Satversmes

tiesas spriedumā ietvertās atziņas, nav pamatoti arī Pieteikuma

iesniedzēju apsvērumi par to, ka maksātnespējas procesa

administratora profesionālā darbība pēc būtības neesot

savienojama ar valsts amatpersonas statusu un no tā izrietošajām

tiesiskajām sekām.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts

noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja tiesvedības

turpināšana nav iespējama.

Tā kā Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais

teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās

daļas 26. punkts noteic valsts amatpersonas statusu ikvienam

maksātnespējas procesa administratoram, vērtēt šo normu

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

vienlīdzības principam nav iespējams. Šīs normas neaizskar

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātās Pieteikuma

iesniedzēju pamattiesības, un tādējādi tiesvedības turpināšana

šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Līdz ar to prasījuma daļā par

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrā teikuma un

Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.

punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

tiesvedība ir izbeidzama.