16. pants

Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta

1.1 daļa un pārejas noteikumu 22.2 punkts

nosaka valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņu un

šajā deklarācijā norādāmās informācijas apjomu tām valsts

amatpersonām, kuras vienlaikus ir arī advokāti.

Satversmes tiesa norādījusi, ka divas situācijas nekad nav

pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas

pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu).

Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots,

noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un

būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras

personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir

nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-10-01 17. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji pauduši viedokli, ka Maksātnespējas

likums paredzot vienādus pienākumus, tiesības un atbildību visiem

maksātnespējas procesa administratoriem, gan tādiem, kuri savu

profesionālo darbību savieno ar advokāta praksi, gan arī tādiem,

kuri savu profesionālo darbību savieno ar citām privātā sektora

profesijām (kvalificēti juristi un zvērināti revidenti). Tādējādi

visi maksātnespējas procesa administratori atrodoties vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. pieteikumu lietas

materiālu 14. lpp.). No minētā izriet, ka būtiskākā abas

grupas vienojošā pazīme esot to darbība maksātnespējas procesa

administratora amatā.

Viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par

pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas

atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski

apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos

un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2.

punktu).

Vērtējot tiesiskās sekas, kas izriet no maksātnespējas procesa

administratoru pielīdzināšanas valsts amatpersonām, Satversmes

tiesa lietā Nr. 2015-03-01 konstatēja pamattiesību ierobežojumu

un tā neatbilstību Satversmei vienīgi attiecībā uz tiem

maksātnespējas procesa administratoriem, kuri ir arī advokāti

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 21. punktu). Toties lietā Nr. 2015-04-01

attiecībā uz tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri

nav advokāti, Satversmes tiesa vispār nav konstatējusi

pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 22. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2015-04-01 18. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu

pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības

uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis

advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras

prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles

mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība,

ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un

paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto

juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1.

punktu). Vēl jo vairāk, advokātu konfidencialitāte un

neatkarība ir svarīga, lai nodrošinātu ar Satversmes 92. pantu

aizsargātās personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Advokātiem kā

tiesu sistēmai piederīgām personām ir atšķirīga rakstura

pilnvaras un īpaši nosacījumi attiecībā uz klientu pārstāvību

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 22. februāra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 18. punktu).

Tiesībsargs pamatoti norāda, ka atšķirībā no tāda kvalificēta

jurista sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis

advokāta statusu, advokāta sniegtās juridiskās palīdzības

efektivitāti un kvalitāti garantē advokāta piederība tiesu

sistēmai, kas tam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas

aizstāvēt klienta intereses, un tāpat atšķirīgs ir arī pienākumu

un atbildības apjoms (sk. Tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 146. lpp.). Tādējādi uz advokātiem ir attiecināms

īpašs tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu

profesiju pārstāvjiem.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens

"advokāts", kas ietverts Satversmes 92. pantā, jātulko

paplašināti, ar to saprotot personas tiesības saņemt juridisko

palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās

no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos

likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1.3. punktu). Tādējādi

juridiskos pakalpojumus var sniegt ne vien advokāti, bet arī citi

kvalificēti juristi. Tomēr citi privāti praktizējoši juridisko

pakalpojumu sniedzēji nav tiesu sistēmai piederīgas personas. To

darbības pamatprincipi, neatkarības un konfidencialitātes

prasības nav noteiktas ar vispārsaistošu speciāla normatīvā akta

spēku. Tāpat uz citiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem

neattiecas advokātiem noteiktās prasības, neatkarības garantijas

un privilēģijas, kā arī īpaša materiālā un disciplinārā atbildība

par savu rīcību. Citu kvalificētu juristu un advokātu

profesionālās darbības noteikumi, atbildība un statuss ir

atšķirīgi, tādējādi šīs personu grupas neatrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Zvērinātu revidentu profesionālās darbības neatkarība un

konfidencialitātes prasības ir nostiprinātas normatīvajā tiesību

aktā, proti, Revīzijas pakalpojumu likuma VI nodaļā. Tomēr

atšķirībā no advokāta pakalpojumu sniegšanas fakta, kas jau pats

par sevi var tikt uzskatīts par konfidenciālu informāciju,

zvērināta revidenta pakalpojumu sniegšanas fakts tiek norādīts

publiski pieejamā uzņēmuma gada pārskatā. Tātad zvērināta

revidenta pakalpojumu sniegšanas fakts nevarētu tikt atzīts par

konfidenciālu informāciju. Tāpat zvērinātam revidentam netiek

izvirzīta prasība valsts amatpersonas deklarācijā norādīt jebkādu

informāciju par tā klientu saimniecisko darbību, kura varētu tikt

uzskatīta par komercnoslēpumu. Konfidencialitātes prasības, kas

attiecināmas uz zvērinātiem revidentiem un advokātiem, ir

pietiekami atšķirīgas un nevar tikt salīdzinātas.

Tādējādi, sistēmiski interpretējot Satversmes 91. panta pirmo

teikumu un aplūkojot apstrīdētās normas kopsakarā ar Satversmes

tiesas iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām, secināms, ka

maksātnespējas procesa administratori, kuri ieņem arī advokāta

amatu, un maksātnespējas procesa administratori, kuri savu

profesionālo darbību savieno ar citām privātā sektora profesijām,

tostarp kvalificēti juristi un zvērināti revidenti, atrodas

atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 21. punktu un 2016. gada 22. februāra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 18. punktu).

Izskatāmās lietas ietvaros no Satversmes 91. panta pirmā teikuma

neizriet pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas

atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos, un

tiesvedības turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Līdz ar to prasījuma daļā par

Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta 1.1

daļas un pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam tiesvedība ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta 6. punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2016-10-01 "Par Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas

otrā teikuma un likuma "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā" 4. panta pirmās daļas 26.

punkta, 24. panta 1.1 daļas un pārejas noteikumu

22.2 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš