8. pants

Apstrīdētās normas nosaka valsts amatpersonas

statusu maksātnespējas procesa administratoriem, kā arī valsts

amatpersonas deklarācijas, kuru iesniedz, stājoties amatā,

iesniegšanas termiņu tiem maksātnespējas administratoriem, kuri

vienlaikus ieņem arī advokāta amatu. Izskatāmajā lietā ir

vērtējams tas, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi

pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā no viņu

piederības advokāta profesijai un vai tādējādi rodas Satversmes

91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa

pārkāpums.

Saeima lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā attiecībā uz

A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu, jo minētie

Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas

apliecinātu viņu profesionālo kvalifikāciju, un tādējādi neesot

pierādījuši savu Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteikto

pamattiesību aizskārumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja J.

Jakovina esot iesniegusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta,

nevis jurista kvalifikācijas iegūšanu, un tādēļ viņa neatrodoties

salīdzināmos apstākļos ar maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 113. un 117.

lpp.).

Tiesvedības izbeigšanu reglamentē Satversmes tiesas likuma 29.

pants. Šā panta pirmajā daļā ir noteikti gadījumi, kad ar

Satversmes tiesas lēmumu līdz sprieduma pasludināšanai var

izbeigt tiesvedību lietā. Tomēr šī norma paredz Satversmes tiesai

tiesības izbeigt lietu, bet ne pienākumu to darīt. Ja pastāv kāds

no Satversmes tiesas likumā minētajiem apstākļiem, kas pieļauj

tiesvedības izbeigšanu, tas vēl nenozīmē, ka tiesvedības

turpināšana lietā nav iespējama vai nepieciešama (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.

2013-18-01 9. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura

jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms

tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas, ciktāl nav

nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2013. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu). Ja lietā

ir vērtējami argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības

izbeigšanai, Satversmes tiesai tie jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2016. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs lietā paustos argumentus par nepieciešamību

tiesvedību izbeigt vai turpināt.