15. pants
- Pieteikuma iesniedzējai nebija piemērojama,

nosakot viņai administratīvo atbildību par ielas nosaukuma

lietojumu ielas numura zīmē. Administratīvo teritoriju un

apdzīvoto vietu likuma 15. pants neregulē ielu nosaukumu

lietošanu. Tas paredz administratīvo teritoriju un apdzīvoto

vietu nosaukumu piešķiršanas, maiņas un apstiprināšanas

nosacījumus. Šis likums, kā norādīts tā 2. pantā, nosaka

administratīvo teritoriju un novadu teritoriālā iedalījuma

vienību izveidošanas, uzskaites, robežu grozīšanas,

administratīvā centra noteikšanas nosacījumus un kārtību, kā arī

apdzīvoto vietu statusa noteikšanas, to uzskaites kārtību un

institūciju kompetenci šajos jautājumos. Proti, Administratīvo

teritoriju un apdzīvoto vietu likums nav attiecināms uz ielu

nosaukumu lietošanu.

Tiesībsargs norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai pienākums

iekļaut ēkas numura zīmē ielas nosaukumu tikai valsts valodā

izriet no Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka šāds pienākums izriet no Valsts

valodas likuma 18. panta pirmās daļas kopsakarā ar Liepājas

pilsētas domes 2009. gada 22. janvāra saistošajiem

noteikumiem Nr. 2 "Ēku numurzīmju, ielu vai laukumu

nosaukumu norāžu izvietošanas kārtība Liepājā".

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās,

vai Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa Pieteikuma

iesniedzējai patiešām tika piemērota.

13. No Valsts valodas likuma 18. panta pirmās

daļas teksta izriet, ka vietu nosaukumi Latvijas Republikā ir

veidojami un lietojami valsts valodā, bet to veidošana un

lietošana svešvalodā nav pieļaujama.

Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

apšauba to, ka no šīs apstrīdētās normas nepārprotami izrietētu

pienākums ielas nosaukuma un ēkas numura zīmē lietot tikai valsts

valodu, jo normas tekstā neesot ietverts vārds "tikai"

- atšķirībā no, piemēram, Valsts valodas likuma 21. panta

pirmās daļas teksta.

No Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas

redakcijas sagatavošanas materiāliem konstatējams, ka sākotnēji

tās pirmais teikums (likumprojekta 23. pantā) bija šāds:

"Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un lietojami

tikai latviešu valodā" (sk. lietas materiālu

1. sēj. 131. lp.). Vārds "tikai"

no šīs normas teksta tika izslēgts 6. Saeimas Izglītības,

zinātnes un kultūras komisijas 1998. gada 14. janvāra

sēdē bez diskusijām (sk. lietas materiālu

1. sēj. 109. lp.).

Savukārt Valsts valodas likuma 18. panta ceturtā daļa

noteic, ka Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi, iestāžu,

sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi,

kā arī šajā teritorijā notiekošo pasākumu nosaukumi tiek veidoti

un lietoti arī lībiešu valodā. Arī sākotnējā likumprojekta

redakcijā tiesību normā, kurā bija noteikts pienākums vietu

nosaukumus veidot un lietot valsts valodā, līdztekus tika

paredzēts, ka Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi veidojami

un lietojami arī lībiešu valodā (sk. lietas materiālu

1. sēj. 131. lp.).

Ievērojot šādu izņēmumu, Satversmes tiesa secina, ka Valsts

valodas likuma 18. panta pirmās daļas tekstā vārds

"tikai" apzināti netika iekļauts, lai novērstu

redakcionālu pretrunu ar šā paša panta ceturto daļu. Šāda normas

interpretācija ir saskanīga arī ar Valsts valodas likuma

21. panta pirmo daļu, kura lībiešu valodas lietojumu

neparedz. Valsts valodas likuma 18. panta pirmā un ceturtā

daļa veido vienotu un savstarpēji saskaņotu valsts valodas

lietojuma regulējumu attiecībā uz vietu nosaukumiem. No Valsts

valodas likuma 18. panta pirmās un ceturtās daļas

nepārprotami izriet pienākums vietu nosaukumus ēkas numura zīmēs

atspoguļot tikai valsts valodā, bet Lībiešu krasta teritorijā -

papildus arī lībiešu valodā. Tātad vietu nosaukumu lietošana

svešvalodā saskaņā ar šīm normām ir izslēgta.

14. Valsts valodas centram savukārt ir šaubas, vai

Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa ir attiecināma uz

privātpersonu.

Atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma

13. pantam nosaukumu apriņķim, republikas pilsētai, novadam,

novada pilsētai un novada pagastam piešķir Saeima ar likumu,

savukārt atbilstoši 14. panta otrajai daļai nosaukumu

ciemam, viensētai, apbūvei paredzētajām zemes vienībām

apstiprina, bet numurus ēkām un telpu grupām, nosaukumus ielām,

laukumiem pilsētās un ciemos piešķir pašvaldības dome. Tātad

vietu nosaukumus Latvijā oficiāli veido publiskās varas

institūcijas.

Vietu nosaukumu atveide, citstarp ēkas numura un ielas

nosaukuma zīmē, ir vietu nosaukumu tālāka lietošana. Vietu

nosaukumus var lietot gan publiskās varas institūcijas, gan arī

privātpersonas valsts noteiktā kārtībā. Šo kārtību nosaka gan uz

Valsts valodas likuma pamata izdotie Ministru kabineta

2012. gada 10. janvāra noteikumi Nr. 50

"Vietvārdu informācijas noteikumi", gan uz

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pamata

izdotie Ministru kabineta 2015. gada 8. decembra

noteikumi Nr. 698 "Adresācijas noteikumi". Likuma

"Par pašvaldībām" 43. panta pirmā daļa deleģē

pašvaldības domei tiesības noteikt apbūves, būvju uzturēšanas, kā

arī publiskas informācijas izvietošanas kārtību, kas aptver arī

tiesības noteikt kārtību, kādā ēkas īpašniekam vai tiesiskajam

valdītājam jāizpilda pienākums izvietot ēkas numura un ielas

nosaukuma zīmi adresācijas mērķiem. Zīmes izvietošanas pienākums

aptver arī tās izgatavošanas pienākumu. Savukārt zīmes

izgatavošanā privātpersonai ir pienākums ievērot oficiāli

noteikto vietvārdu un ielas nosaukumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma

18. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums vietu nosaukumus

lietot valsts valodā nav sašaurināms, to attiecinot tikai uz

publiskās varas institūcijām, un tas attiecas arī uz

privātpersonām.

15. Pieteikuma iesniedzējai piemērota administratīvā

atbildība citstarp arī par Liepājas pilsētas domes

2009. gada 22. janvāra saistošo noteikumu Nr. 2

"Ēku numurzīmju, ielu vai laukumu nosaukumu norāžu

izvietošanas kārtība Liepājā" 3.8. apakšpunkta

pārkāpumu. Šis apakšpunkts noteic, ka tekstam uz ēku numurzīmēm,

ielu vai laukumu nosaukumu norādēm ir jābūt valsts valodā. Ņemot

vērā šā lēmuma iepriekšējā punktā minēto, Satversmes tiesa

secina, ka konkrētais Liepājas pilsētas domes saistošo noteikumu

apakšpunkts būtībā atkārto Valsts valodas likuma 18. panta

pirmajā daļā noteikto pienākumu vietu nosaukumus Latvijas

Republikā veidot un lietot latviešu valodā (Lībiešu krasta

teritorijā - arī lībiešu valodā).

Tādējādi aizliegums Pieteikuma

iesniedzējai ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu

valodā to norādīt arī svešvalodā izriet no Valsts valodas likuma

18. panta pirmās daļas un viņai ir piemērots ar Liepājas

pilsētas domes saistošajiem noteikumiem, kas šādu aizliegumu

atkārto.

16. Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas

prasība vietu nosaukumus lietot tikai valsts valodā sistēmiski ir

saistīta ar Satversmes 4. pantu, kas noteic, ka valsts

valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda (sal. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9. punkts). Satversmes