4. pants
iemieso un pauž nacionālas valsts principu.

Savukārt Valsts valodas likuma 18. panta pirmajā daļā

noteiktais pienākums gan publiskās varas institūcijai, gan

privātpersonai lietot vietas nosaukumu valsts valodā (Lībiešu

krasta teritorijā - arī lībiešu valodā) ir nacionālas valsts

principa izpausme. Nacionālas valsts princips uzliek valstij ne

vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt

Latvijas latvisko identitāti, bet arī - un jo sevišķi - pozitīvus

pienākumus to dažādos veidos stiprināt. Valstij ir pienākums ar

visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām

pildītu savu valsts valodas funkciju - būtu par sabiedrības

kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu (sk.:

Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas

valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes

kodolu". Grām.: Par Latvijas valsts konstitucionālajiem

pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo

tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2012, 134. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt pieaicinātās personas

I. Druvietes izteiktajam viedoklim, ka uzrakstu un

informācijas valoda norāda uz teritorijas vēsturisko identitāti.

Valodas nostiprināšanai publiskajā vizuālajā informācijā ir

būtiska nozīme valodas apguves un sabiedrības vienotības apziņas

veicināšanā. Vietvārdi ietilpst Latvijas kultūras mantojumā, un

valstij ir pienākums tos saglabāt un aizsargāt. Savukārt ielas

nosaukuma zīmes ir publiska informācija, kas nepieciešama

sabiedrības saziņai. Iepriekšminēto apsvērumu dēļ šajā lietā nav

nozīmes Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par latviešu valodas

lietojuma faktiskā apdraudējuma mazināšanos un ierobežojuma

vajadzības samazināšanos.

17. Lietā ir strīds par Valsts valodas likuma

18. panta pirmās daļas satversmību tiktāl, ciktāl no šīs

normas privātpersonai izriet aizliegums ēkas numura zīmē līdz ar

ielas nosaukumu latviešu valodā norādīt to arī svešvalodā.

Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka aizliegums ēkas numura

zīmē paralēli ielas nosaukumam latviešu valodā to norādīt arī

svešvalodā aizskarot viņas tiesības dzīvot pēc sava prāta,

dibināt attiecības ar citiem cilvēkiem un iejaucoties viņas

privātajā telpā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

4. lp.). Tiesībsargs un Latvijas pārstāvis

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās izteikuši viedokli,

ka šis aizliegums neskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz

privāto dzīvi un mājokļa neaizskaramību.

Tādējādi, pirms tiek vērtēta Valsts valodas likuma

18. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes

96. pantam, Satversmes tiesa pārbaudīs, vai aizliegums ēkas

numura zīmē ielas nosaukumu atveidot arī svešvalodā aizskar ēkas

īpašnieka vai tiesiskā valdītāja privāto dzīvi vai mājokli.

18. Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir

tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences

neaizskaramību.

Satversmes tiesa iepriekš jau atzinusi, ka šajā pantā noteikto

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību galvenais mērķis ir

ļaut cilvēkam attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot

no valsts vai citu personu iejaukšanās (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-10-01 11. punktu). Šajā pantā galvenais

jēdziens ir "privātā dzīve", un no tā tvēruma ir

atvasinātas arī tiesības uz mājokļa neaizskaramību, jo mājoklis

ir vieta, kurā persona īsteno savu privātumu.

Satversmes 96. panta saturs noskaidrojams kopsakarā ar

Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No tā izriet, ka

likumdevēja mērķis citstarp ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Latvijai saistošās starptautisko cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse Latvijas tiesiskajā sistēmā arī kalpo par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk. arī, piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 5. punktu). Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants noteic, ka

ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves,

dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Tādēļ, konkretizējot

jēdzienu "privātā dzīve" tās aizsardzības un mājokļa

neaizskaramības aspektā, Satversmes tiesa izmantos Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrā par Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu izteiktās

atziņas.

19. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka

tiesības uz privāto dzīvi aizsargā cilvēku kā personu, tā

attīstību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem

cilvēkiem un ārpasauli (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā

"Niemietz v. Germany", pieteikums

Nr. 13710/88, 29. punktu un 2002. gada

29. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 2346/02, 61. punktu).

Tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības dibināt un attīstīt

attiecības ar citām personām, it īpaši emocionālajā sfērā, lai

pilnveidotu un attīstītu savu personību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 28. janvāra sprieduma

lietā "Peck v. the United Kingdom", pieteikums

Nr. 44647/98, 57. punktu). Tiesības uz

privātautonomiju var aptvert arī personas publiska rakstura

mijiedarbību ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 25. septembra sprieduma

lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom", pieteikums

Nr. 44787/98, 56. un 57. punktu). Turklāt tās

aptver tiesības uz privātumu - indivīda tiesības attīstīt savu

sociālo identitāti, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2017. gada 5. septembra sprieduma lietā

"Bărbulescu v. Romania", pieteikums

Nr. 61496/08, 70. punktu).

Tādējādi Satversmes 96. panta tvērumā citstarp ietilpst

tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un

ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu sociālo grupu un

veidot saziņu ar citiem cilvēkiem.

Vienlaikus šīm attiecībām starp personām ir jābūt konkrētām,

lai varētu saskatīt tiešu saikni starp valsts rīcību vai tās

trūkumu un personas privāto dzīvi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

norādījusi, ka tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā

neietilpst darbības, kuras pēc būtības ir publiskas un kuru

mērķis nav personības pilnveidošana vai personīga rakstura

attiecību izveidošana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2009. gada 24. novembra lēmuma lietā "Friend and

others v. United Kingdom", pieteikumi Nr. 16072/06 un

Nr. 27809/08, 41.-42. punktu).

Aplūkojamā gadījumā ēkas numura un ielas nosaukuma zīmes

izveidošana un izvietošana ir publiska rakstura darbības. Šādas

zīmes mērķis ir sekmēt attiecīgā ģeogrāfiskā objekta viennozīmīgu

identificēšanu un nodrošināt sabiedrības orientēšanos apkārtējā

vidē (arī pilsētvidē). Taču ēkas numura un ielas nosaukuma zīme

nav ēkas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja personiskuma

(privātuma) izpausme. Zīmes satura atveide un tās izvietošana

neveido ēkas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja personisku vai

individuālu saziņu ar sabiedrību vai kādu atsevišķu sabiedrības

pārstāvi.

Tādējādi aizliegums ēkas numura zīmē līdz ar ielas

nosaukumu latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā neaizskar

Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības uz privātās dzīves

un mājokļa neaizskaramību.

20. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka

Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā

paredz aizliegumu ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu

latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā, neskar Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz

privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.

Tā kā Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa neskar

Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, tiesvedība

šajā lietas daļā nav turpināma.

Tādējādi tiesvedība lietā arī daļā

par Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas atbilstību

Satversmes 96. pantam ir izbeidzama.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā "Par

Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas un

21. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 96. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Ziemele