2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - ģenerālprokurors -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. un

107. pantam.

2.1. Ģenerālprokurors norāda, ka prokuratūra ir

tiesu varas institūcija un ka prokurors savā darbībā ir

neatkarīgs no citu institūciju vai amatpersonu ietekmes un

pakļaujas vienīgi likumam. Paredzot prokurora mēnešalgas

piesaisti tiesneša mēnešalgai un respektējot prokurora amata

nozīmi, likumdevējs esot izšķīries noteikt prokuroriem tādu

finansiālo drošību, kas pēc apjoma un satura pielīdzināma

tiesnešu finansiālajai drošībai. Pieņemot 2012. gada

28. marta lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2011-10-01, Satversmes tiesa esot ņēmusi vērā

likumdevēja noteikto prokuroru finansiālās drošības līmeni un

izvērtējusi prokuroru atlīdzības sistēmu, balstoties uz

tiesnešiem paredzētajām garantijām. Prokuroru neatkarības nozīme

esot uzsvērta arī dažādos starptautiskajos dokumentos. Līdz ar to

apstrīdētās normas esot vērtējamas kā vienots regulējums, kas

noteic tiesnešu un prokuroru atlīdzību.

2.2. Satversmes 107. pantā esot ietverts

princips, ka atlīdzībai par dienestu jāatbilst izpildāmajām

funkcijām un uzdevumiem. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka

valstij ir pienākums noteikt tiesnesim tādu atlīdzību, kas

atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai, kā arī

raudzīties, lai tā saglabātu atbilstību Satversmei tiesisku vai

sociālu apstākļu pārmaiņu gadījumā. Šī Satversmes tiesas atziņa

esot attiecināma arī uz prokurora atlīdzību, ņemot vērā

Satversmes tiesas secinājumu, ka likumdevējs prokuroriem likumā

noteicis tādu finansiālo drošību, kas pēc apjoma un satura

pielīdzināma tiesnešu finansiālajai drošībai.

Atbilstoši apstrīdētajām normām un Atlīdzības likuma

6.2 panta pirmajai daļai prokurora amats esot

samērots ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās

struktūrvienības vadītāja amatu. Šāda samērošana esot nepareiza,

jo neesot ņemtas vērā tiesneša un prokurora funkcijas, atbildība,

amata ierobežojumi, kā arī darba rezultātu ietekme uz saņemtās

atlīdzības apmēru. Pastāvošā atlīdzības sistēma liedzot

piesaistīt tiesneša un prokurora amatam labākos un kvalificētākos

speciālistus, kā arī radot risku, ka pašreizējie tiesneši un

prokurori var pamest savu amatu tādēļ, ka nesaskata tajā

finansiālas izaugsmes iespējas salīdzinājumā ar darbu privātajā

sektorā.

Kopš Atlīdzības likuma pieņemšanas Saeima esot būtiski

atkāpusies no šā likuma sākotnēji loģiskās un funkcionāli

taisnīgās sistēmas, kā arī neesot pārskatījusi tiesnešu un

prokuroru atlīdzības regulējumu sakarā ar Atlīdzības likumā

izdarītajiem grozījumiem, kuri uzlabojuši citu valsts amatpersonu

atlīdzības aizsardzību. Tādējādi apstrīdētās normas, kas pēc

būtības nosakot arī prokuroru atlīdzību, vairs neatbilstot

Satversmes 107. pantam.

2.3. Tiesneša atlīdzības aizsardzība esot viena no

tiesneša neatkarības garantijām, tādēļ šis jautājums esot

aplūkojams Satversmes 83. panta kontekstā. Satversmes

83. panta kontekstā esot aplūkojams arī jautājums par

prokurora atlīdzības aizsardzību, jo tiesnešiem paredzētās

garantijas esot attiecināmas arī uz prokuroriem, ievērojot

likumdevēja noteikto tiesneša un prokurora atlīdzības sasaisti.

Tiesneša un prokurora atlīdzības aizsardzība nozīmējot ne vien

tiesneša atlīdzības noteikšanu ar likumu un nesamazināšanu

tiesneša amata pilnvaru laikā, bet arī aizsardzību pret tās

vērtības faktisku samazināšanos sakarā ar citu valsts dienestā

esošo amatpersonu atlīdzības palielināšanu vai sociālām

pārmaiņām.

Ņemot vērā valstī kopš 2011. gada notikušās sociālās

pārmaiņas, varot konstatēt valsts bezdarbību tiesnešu atlīdzības

aizsardzībā. Uzlabojot citu valsts pārvaldes amatpersonu

atlīdzības aizsardzību, esot vēl vairāk samazināta tiesnešu

atlīdzības faktiskā vērtība. Salīdzinot tiesnešu atlīdzību ar

valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzību, tiesnešu atalgojumu vairs

nevarot atzīt par pienācīgu. Tādējādi esot nesamērīgi ierobežotas

tiesnešu un prokuroru neatkarības garantijas un pārkāpts tiesnešu

un prokuroru neatkarības princips.