2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Ivars Sergets

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka ar Latvijas

Būvinženieru savienības speciālistu sertificēšanas institūcijas

rīkojumu nolemts anulēt viņa būvprakses sertifikātu ēku

konstrukciju projektēšanā, jo Pieteikuma iesniedzējs pārkāpis ar

būvniecību saistītos normatīvos aktus, tostarp arī Noteikumu Nr.

139 4. un 5. punktā (turpmāk - apstrīdētās normas) minētos SNiP

2.01.07-85 un SNiP II-23-81* (turpmāk - SNiP).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka minētie normatīvie akti nav

spēkā. Atbilstoši likuma "Par Latvijas PSR normatīvo aktu

piemērošanas izbeigšanu" 2. pantam Ministru kabinets nosakot

kārtību, kādā spēku zaudē Latvijas PSR Ministru padomes lēmumi,

ministriju pavēles un instrukcijas, kā arī citu valsts pārvaldes

institūciju akti, kuriem ir normatīvs raksturs. Savukārt saskaņā

ar Ministru kabineta 1999. gada 23. marta noteikumu Nr. 120

"Kārtība, kādā izbeidzama Latvijas PSR normatīvo aktu

piemērošana" (turpmāk - Noteikumi Nr. 120) 2. punktu ar

2000. gada 1. janvāri Latvijas Republikā neesot piemērojami tie

normatīva rakstura akti, ko izdevušas Latvijas PSR valsts

pārvaldes institūcijas, proti, Latvijas PSR Ministru padomes

lēmumi, instrukcijas un rīkojumi; Latvijas PSR ministriju un

resoru instrukcijas, nolikumi, metodiskie norādījumi un citi

akti, kas apstiprināti ar attiecīgā ministra vai resora vadītāja

pavēli vai rīkojumu; citu Latvijas PSR valsts pārvaldes

institūciju izdotie akti. Atbilstoši Noteikumu Nr. 120 3. punktam

Latvijas PSR standarti, darba aizsardzības normatīvi,

būvnormatīvi un citi normatīvtehniskie akti bijuši izskatāmi

likumos noteiktajās institūcijās un turpmāk piemērojamo Latvijas

PSR aktu saraksti līdz 1999. gada 31. decembrim publicējami

laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Līdz ar to

apstrīdētajās normās minētie būvnormatīvi zaudējuši spēku ar

2000. gada 1. janvāri. Pieteikuma iesniedzējs no apstrīdētajām

normām nevarējis saprast un paredzēt to, ka šie būvnormatīvi būtu

saistoši pilnā apmērā un attiecināmi arī uz cita veida

būvkonstrukcijām. Tiesībām zināt savas tiesības neatbilstot tas,

ka SNiP nekad nav bijuši izsludināti, publicēti un stājušies

spēkā.

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 90. pants

paredzot, ka personai ir jāzina, kādas tiesiskas sekas var

rasties no konkrētiem juridiskiem faktiem vai rīcības, lai tā

varētu izdarīt apzinātu izvēli un vajadzības gadījumā pielāgot

savu rīcību. Valstij esot pienākums informēt personu par tās

tiesībām un pienākumiem, nodrošinot tai saistošo tiesību aktu

izsludināšanu, publicēšanu, spēkā esību un pieejamību. Tikai pēc

normatīvā akta izsludināšanas valsts varot prasīt, lai tas tiek

ievērots. Latvijā oficiālais izdevums esot "Latvijas

Vēstnesis", un tajā publicētā informācija esot oficiālā

publikācija. Tikai šāda publikācija esot publiski ticama un

saistoša.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

papildus norāda, ka, lai gan viņš būvkonstrukciju daļas projekta

paskaidrojuma rakstā atsaucies uz SNiP, no tā nevarot izdarīt

secinājumu, ka tie viņam būtu bijuši pilnā apmērā pieejami. Viņš

uz SNiP atsaucies tādēļ, ka apstrīdētās normas viņam tādu

pienākumu noteikušas. Viņš esot izmantojis mācību literatūru,

kurā bijušas atsauces uz SNiP. Tie esot pieejami internetā, taču

šīs publikācijas neesot uzticamas. Tāpat arī neesot skaidrs, kura

SNiP redakcija viņam būtu jāņem vērā.

Praksē neesot bijis vienprātīga viedokļa par slodžu

aprēķināšanā piemērojamām normām. Latvija esot nepilnīgi

ieviesusi Padomes 1988. gada 21. decembra direktīvu 89/106/EEK

par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu

attiecībā uz būvizstrādājumiem. SNiP normas neesot saderīgas ar

Eiropas Savienības harmonizētajiem standartiem, jo veidojot

dažādas sistēmas. Pieteikuma iesniedzējs būvzinātnes studijās

ticis gatavots tieši Eiropas Savienības, nevis PSRS būvnormatīvu

piemērošanai.

Pieteikuma iesniedzējam SNiP fiziski neesot bijuši pieejami

nedz būvkonstrukciju daļas projektēšanas, nedz arī tiesvedības

laikā. Tāpēc viņš nevarējis pienācīgi īstenot arī savas tiesības

uz taisnīgu tiesu.