7. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma ir pārejas posma regulējums ar atsauci uz

aizstājamām saistošām normām, kas bija pieņemtas un publiskotas

iepriekšējā tiesiskajā sistēmā.

Satversmes 90. pantā esot nostiprināta viena no indivīdiem

garantētajām cilvēktiesībām - tiesības zināt savas tiesības.

Tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama sastāvdaļa

esot informētība par tiesībām. Personai esot tiesības zināt

jebkuras savas subjektīvās tiesības, kas var izrietēt no dažādiem

avotiem, tai skaitā arī no iekšējiem normatīvajiem aktiem, ja tie

skar konkrētās personas tiesības vai tiesiskās intereses.

Satversmes 90. pantā lietotais termins "zināt" esot

saprotams galvenokārt objektīvā nozīmē: tiekot prezumēts, ka

privātpersona ir bijusi pienācīgi informēta par savām tiesībām un

pienākumiem, ja konkrētajā situācijā tā varēja zināt un tai

vajadzēja zināt par tiem. Administratīvajā tiesvedībā esot

pietiekama informācija par to, ka Pieteikuma iesniedzējs zināja

un viņam vajadzēja zināt izmantojamos SNiP. Tomēr jēdziens

"pienācīgi informēts" nozīmējot to, ka tiesību norma

atbilst tiesiskuma pamatprasībai un skar īpašā situācijā esošas

personas tiesības zināt savas specifiskās, no šīs tiesību normas

izrietošās tiesības un pienākumus. Valsts pienākums esot ne tikai

atturēties no rīcības, kas varētu radīt šķēršļus tam, lai persona

iegūtu informāciju par savām tiesībām un pienākumiem, bet arī

veikt darbības, kas nepieciešamas tam, lai nodrošinātu tiesību

normu pieejamību. Vērtējot potenciālo personas tiesību

aizskārumu, nozīme būtu jāpiešķir ne tikai tam, vai persona

faktiski ir ieguvusi informāciju par tās tiesībām un pienākumiem,

bet arī tam, vai valsts ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt

informācijas par tiesībām un pienākumiem pieejamību.

Valsts pārejas posmā līdz jaunā regulējuma izstrādei neesot

rīkojusies atbildīgi, jo neesot nodrošinājusi SNiP tulkošanu un

brīvu pieejamību būvniecības speciālistiem. Valstij esot jāatzīst

sava līdzatbildība par ierobežotas pieejamības SNiP pareizu

piemērošanu un pašas bezdarbību, proti, kavēšanos ar jaunā

regulējuma izstrādi. Valsts nesamērīgi ilgi pieļāvusi vairs

neeksistējoša valstiska veidojuma akceptēta regulējuma

piemērošanu. Iespējams, ka potenciāli aizskartā speciālistu grupa

(būvinženieri) nav savlaicīgāk vērsusies pie likumdevēja,

izpildvaras un Satversmes tiesā tāpēc, ka ilgstoši paļāvusies uz

solījumu, kas ietverts pārejas regulējumā, kuram nebija noteikts

gala termiņš.

Saskaņā ar Satversmes 4. panta pirmo teikumu saistošo

dokumentu publicētajām versijām jābūt latviešu valodā. Līdzīga

prasība būtu attiecināma uz normatīvajiem aktiem, kas periodā,

kamēr notiek pāreja no vienas tiesību sistēmas uz citu, joprojām

ir saistoši, bet pieejami tikai svešvalodā. Valstij būtu dodams

noteikts termiņš, lai tā nodrošinātu tulkojumu valsts valodā,

tomēr arī šim termiņam vajadzētu būt saprātīgam.

Tātad, nenodrošinot apstrīdētajās normās minēto SNiP brīvu

publiskošanu valsts valodā, valsts neesot ievērojusi Satversmes

1., 4. un 90. pantu. Tomēr tiesiskā regulējuma trūkumi neesot

atbrīvojuši būvniecības speciālistus no apstrīdētajās normās

minēto SNiP standartu ievērošanas.