8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps -

norāda, ka Satversmes 90. pants prasa, lai piemērojamās tiesību

normas būtu publiski pieejamas, kā arī pietiekami paredzamas,

skaidras (saprotamas) un stabilas (nemainīgas). Šis pants

formulējot kvalitātes prasības attiecībā uz Latvijas tiesiskajā

sistēmā piemērojamām tiesību normām. Ja kāda tiesību norma šīm

prasībām neatbilst, to nevarot uzskatīt par noteiktu ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz valsts

nepārtrauktības pamata bijis svarīgi pēc iespējas ātrāk atjaunot

Satversmei atbilstošu un Rietumu tiesību lokam piederīgu tiesisko

sistēmu. Tiesiskās sistēmas transformācijas procesā likumdevējs

izšķīries par padomju okupācijas režīma normatīvā regulējuma

pagaidu piemērošanu, ciktāl šis regulējums nebija pretrunā ar

Satversmes pamatprincipiem. Lietas faktiskie apstākļi apstiprinot

to, ka padomju okupācijas režīma normatīvā regulējuma piemērošana

netika izbeigta ar likumu "Par Latvijas PSR normatīvo aktu

piemērošanas izbeigšanu".

Esot kritiski vērtējama likumdevēja kavēšanās izslēgt padomju

okupācijas režīma normatīvā regulējuma piemērošanu Latvijas

tiesiskajā sistēmā, taču vēl daudz bīstamāka par atsevišķu

novecojušu normu piemērošanu esot sociālistisko

"tiesību" izpratnes un juridisko tradīciju

saglabāšanās. Tomēr nevarot pieļaut to, ka jautājumi vispār

paliek neregulēti tikmēr, kamēr likumdevējs nav pieņēmis jaunas

tiesību normas. Augstākā tiesa esot sniegusi attiecīgā jautājuma

precīzu vērtējumu Pieteikuma iesniedzēja gadījumā.

Vērtējot padomju okupācijas režīma normatīvo regulējumu, kas

nav pieejams latviešu valodā, esot jāņem vērā tiesiskās sistēmas

transformācijas konteksts; šis regulējums esot tikai pagaidu

risinājums. Normas svešvalodās tiešām varot radīt dažādus

sarežģījumus, bet tiesību piemērotājs nevarot atteikties piemērot

šādu normu, jo citādi rastos normatīvā regulējuma

"tukšums" un tas nebūtu pieļaujami. Aplūkojamie

jautājumi likumdevējam un attiecīgās nozares profesionāļiem

bijuši zināmi jau sen. Tātad varot secināt: jo ilgāk persona savu

tiesību aizskārumu pacieš, jo mazāk tā ir ieinteresēta savu

tiesību aizsargāšanā.