Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2018-19-03

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās augstskolas

vieslektore PhD starptautiskajās un Eiropas Savienības

tiesībās Žaneta Mikosa - uzskata, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 64. pantam.

Valstij vajagot izveidot efektīvu vides aizsardzības sistēmu,

sadarbojoties ar pašvaldībām un sabiedrību. Valsts pienākumi

vides aizsardzības jomā ietverot arī pašvaldību pienākumu

aizsargāt ikviena indivīda tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Veidojot vides aizsardzības sistēmu, esot jāapsver, kuri

jautājumi ar tiesību normām ir regulējami valsts, bet kuri -

pašvaldību līmenī, lai visefektīvāk nodrošinātu vides kvalitātes

saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu

izmantošanu.

Atļaujā piesārņojošas darbības veikšanai tiekot izvirzītas

individualizētas prasības piesārņojuma novēršanai vai

samazināšanai, ņemot vērā operatora darbības specifiku.

Operatoriem, kuri veic konkrētas piesārņojošas darbības ostu

teritorijās, varot tikt noteiktas papildu prasības, kas izriet no

Ostu likuma.

Saskaņā ar Ostu likumu izdotie pašvaldības saistošie noteikumi

varot paredzēt īpašas vides aizsardzības prasības, taču tiem

jābūt saistītiem ar ostu darbības specifiku. Ja Ostu likumā

nebūtu paredzēts pilnvarojums pašvaldībām noteikt ostu

teritorijām specifiskas vides aizsardzības prasības, tad

apstrīdētajām normām nebūtu nozīmes, jo pienākums ostu

teritorijās ievērot citus normatīvos aktus esot spēkā arī bez to

normu dublēšanas pašvaldību saistošajos noteikumos. Turklāt,

ņemot vērā ostu īpatnības un ģeogrāfisko novietojumu, attiecībā

uz to teritorijām varot tikt izvirzīti atšķirīgi vides

aizsardzības noteikumi. Ievērojot kopējo vides aizsardzību

regulējošu normatīvo aktu sistēmu, pašvaldība neesot tiesīga

noteikt vispārējas vides aizsardzības prasības, tomēr varot

izvirzīt specifiskus nosacījumus, kas vērsti uz likumā noteikto

vides kvalitātes nodrošināšanu tieši ostas teritorijā. Šajā ziņā

pilnvarojuma apjoms esot ierobežots ar vides aizsardzības

principu, kā arī likumos un Ministru kabineta noteikumos

noregulētajiem jautājumiem. Apstrīdētajās normās noteiktās

prasības iekļaujoties kopējā vides aizsardzības sistēmā.

Ar Grozījumiem Piesārņojuma likumā likumdevējs esot

apstiprinājis to, ka pašvaldībām ir ne tikai tiesības, bet arī

pienākums izvirzīt konkrētas vides aizsardzības prasības

attiecībā uz ostu teritorijām. Ņemot vērā Ostu likumā ietverto

pilnvarojumu, Piesārņojuma likumā piesārņojošu darbību veicējiem

noteiktās vispārējās prasības, kā arī apstrīdēto normu nosacījumu

būtību un attiecināmību tieši uz ostu teritorijām, esot jāatzīst,

ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 64. pantam.

Satversmes tiesa

secināja: