2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Irina Kovalenko

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā neparedz personas tiesības

celt negatīvo atzīšanas prasību.

No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem un Tiesu

informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vērsās

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu, lūdzot

atzīt par nepamatotiem dzīvojamās mājas pārvaldnieka pieprasītos

maksājumus un no tiem izrietošos līgumsodus, kā arī apturēt

līgumsodu un likumisko procentu aprēķinu.

Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu,

pirmās instances tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja lūdz

konstatēt, ka starp viņu un atbildētāju tiesiskas attiecības

nepastāv, un tādēļ viņas prasība atzīstama par negatīvo atzīšanas

prasību. Pirmās instances tiesa norādīja, ka saskaņā ar

apstrīdēto normu ikvienas prasības pamatā jābūt konkrētam

personas tiesību aizskārumam. Atsaucoties uz Augstākās tiesas

judikatūru, pirmās instances tiesa uzsvēra, ka likumdevējs esot

izvēlējies neiekļaut Civilprocesa likumā tādu tiesību normu, kas

paredzētu personai tiesības tiesas ceļā prasīt tiesisko attiecību

nepastāvēšanas atzīšanu. Tādēļ pirmās instances tiesa atzina, ka

Pieteikuma iesniedzējai nav tiesību celt negatīvo atzīšanas

prasību, un nolēma izbeigt tiesvedību civillietā.

Apelācijas instances tiesa, izskatījusi Pieteikuma

iesniedzējas blakus sūdzību, atstāja pirmās instances tiesas

lēmumu negrozītu, pievienojoties pirmās instances tiesas lēmumā

norādītajiem motīviem. Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz

Augstākās tiesas judikatūru, papildus norādīja, ka rēķinu

izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību un Pieteikuma

iesniedzējas tiesības vai likumiskās intereses varētu būt

aizskartas vienīgi tad, ja atbildētājs būtu cēlis pretprasību par

parāda piedziņu. Apelācijas instances tiesa uzsvēra, ka

atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai personai nav tiesību celt

atzīšanas prasību, jo neesot tādu normu, kas paredzētu personai

šādas tiesības.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija

atteicās pieņemt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību par

apelācijas instances tiesas lēmumu, jo, pēc tiesnešu kolēģijas

ieskata, blakus sūdzībā norādītie argumenti nedeva acīmredzamu

pamatu uzskatīt, ka pēc blakus sūdzības izskatīšanas pārsūdzētais

lēmums varētu tikt pilnīgi vai kādā tā daļā atcelts vai

grozīts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka nav atmaksājusi, viņasprāt,

nepamatoti pieprasīto parādu un tādēļ saņēmusi brīdinājumu, ka

viņa tikšot iekļauta parādnieku datubāzē, kā arī atkārtotu

brīdinājumu par parāda piedziņu tiesas ceļā. Dzīvojamās mājas

pārvaldnieks ilgstoši nepiedzenot parādu, proti, neceļot prasību

tiesā, bet turpinot uzrēķināt nokavējuma procentus, tā ka

rezultātā no Pieteikuma iesniedzējas pieprasītā summa esot

kļuvusi vairāk nekā divreiz lielāka par sākotnējo summu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tajā neesot

konkretizēts, kādos gadījumos personai ir tiesības uz tiesas

aizsardzību. Prasījums atzīt no personas pieprasītu maksājumu par

nepamatotu izrietot no personas tiesiskajām saistībām, tādēļ

personai, lai tā varētu aizsargāt savas aizskartās likumiskās

intereses, vajagot būt nodrošinātām tiesībām prasīt šo saistību

neesības konstatēšanu. Pat ja no personas netiek piedzīta parāda

summa, ilgstoši parāda piedziņas draudi būtiski aizskarot

personas likumiskās intereses, citstarp radot tiesisku

neskaidrību par summu, ko personai būtu pienākums samaksāt

gadījumā, ja kreditora pieprasījums nākotnē tiktu atzīts par

pamatotu.

Augstākās tiesas judikatūra par civilprocesā pieļaujamiem

prasības veidiem esot iekšēji pretrunīga, un noteiktos gadījumos

atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai atzīšanas prasību celšana

esot pieļaujama. Lai gan varot atzīt, ka iespējamie prasības

veidi ir ietverti Civilprocesa likumā, tomēr nevienā Civilprocesa

likuma normā tie neesot tieši norādīti, jo izrietot nevis no

procesuālo tiesību normām, bet no materiālo tiesību normām.

Pieteikuma iesniedzējas situācijā prasības materiāli tiesiskais

pamats esot tiesisko attiecību dalībnieku savstarpēji noslēgtais

līgums, izrakstītais rēķins, kā arī likuma "Par dzīvojamo

telpu īri" un Civillikuma normas. Rēķina izrakstīšana radot

konkrētas tiesiskās sekas. Piemēram, gadījumā, ja rēķins netiek

apmaksāts laikā, dzīvojamās telpas īrnieks varot tikt izlikts no

īrējamās dzīvojamās telpas likumā "Par dzīvojamo telpu

īri" noteiktajā kārtībā. Tādējādi rēķins, kas izriet no pušu

savstarpējām tiesiskajām attiecībām, esot atzīstams par juridisku

faktu un personai esot nodrošināmas tiesības to apstrīdēt, ceļot

negatīvo atzīšanas prasību.

Atzīšanas prasības galvenais nosacījums esot personas

likumiska interese, kas varot izpausties dažādi. Piemēram,

persona varot būt ieinteresēta netikt iekļauta parādnieku

datubāzē, jo tādējādi varētu tikt apdraudētas personas iespējas

nākotnē saņemt aizdevumu ar izdevīgiem nosacījumiem. Personai

esot likumiska interese celt atzīšanas prasību, ja tai neesot

skaidrības par savām tiesībām un pienākumiem un tā jūtoties

apdraudēta.

Neesot racionāla pamatojuma viedoklim, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, būtu vēlējies liegt personai tiesības

celt negatīvo atzīšanas prasību un tādējādi būtu ierobežojis

personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Gluži otrādi, esot pamats

secināt, ka apstrīdētajā normā ir likuma robs vai ka tā praksē

tiek nepareizi interpretēta. Atšķirībā no Civilprocesa nolikuma,

kas Latvijā bija spēkā 20. gadsimta divdesmitajos un

trīsdesmitajos gados, 1998. gadā pieņemtais Civilprocesa likums

tieši neparedzot personas tiesības celt negatīvo atzīšanas

prasību. Taču apstrīdētā norma esot formulēta plaši un paredzot

ne tikai personas tiesību, bet arī ar likumu aizsargāto interešu

aizsardzību tiesā. Arī tiesību zinātnē uzmanība esot pievērsta

tam, ka civiltiesisko attiecību tiesiskais regulējums neļauj

izdarīt viennozīmīgus secinājumus par atzīšanas prasību

pieļaujamību, jo Civillikuma normas nosakot personas tiesības

celt atsevišķas atzīšanas prasības. Turklāt tāda Latvijas

tiesiskā regulējuma interpretācija, atbilstoši kurai būtu

pieļaujama negatīvās atzīšanas prasības celšana, būtu saskanīga

arī ar Eiropas Savienības tiesībām.