3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību

izskatāmajā lietā.

Saeima uzskata, ka pieteikumā norādītie argumenti ir vērsti uz

vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktās apstrīdētās normas

interpretācijas pārvērtēšanu. Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesības esot aizskārusi nevis pati apstrīdētā norma, bet

gan vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktā apstrīdētās normas

interpretācija. Atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes

tiesas likuma 1. un 16. pantam tiesību normu piemērošanas un

interpretācijas pārvērtēšana, kā arī vispārējās jurisdikcijas

tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole neietilpstot Satversmes tiesas

kompetencē.

Apstrīdētā norma gan gramatiski, gan saturiski atbilstot

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo paredzot personas

tiesības uz tās aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. No Satversmes 92.

panta pirmā teikuma neizrietot personas tiesības vērsties tiesā

ar pieteikumu par jebkuru jautājumu, kas šo personu interesē.

Savukārt izvērtēšana, vai konkrēts prasības pieteikums ir vērsts

uz tiesību vai likumisko interešu aizsardzību, esot tiesību

normas piemērotāja kompetencē.

Lai sasniegtu taisnīgu rezultātu, tiesību normas piemērotājam

esot pienākums normu interpretēt atbilstoši augstāka juridiska

spēka tiesību normām. Apstrīdētajā normā esot ietverts

civilprocesa princips, kas konkretizējot Satversmes 92. panta

pirmā teikuma saturu un ko vajagot aplūkot kopsakarā ar šajā

Satversmes normā paredzētajām taisnīgas tiesas garantijām.

Apstrīdētā norma vispārīgi garantējot materiālo civiltiesību

aizsardzību tiesā, proti, nosakot personas tiesības vērsties

tiesā ar civilprasību, lai panāktu civiltiesiska strīda

risinājumu.

Prasības bieži vien neattiecoties uz pastāvošiem strīdiem,

tāpēc ar jēdzienu "prasība" varot tikt saprasta arī

prasītāja aktīva tiekšanās pēc savām tiesībām. Materiālās

civiltiesības aptverot plašu tiesību un pienākumu loku, un

civilprocesā tiekot izšķirti dažādi prasības veidi. Viens no tiem

esot atzīšanas prasības, kuras savukārt varot iedalīt pozitīvajās

atzīšanas prasībās (prasība konstatēt, ka tiesiskās attiecības

pastāv) un negatīvajās atzīšanas prasībās (prasība konstatēt, ka

tiesiskās attiecības nepastāv). Prasības pamatā varot būt ne

tikai personas tiesību aizskārums, bet arī ar likumu aizsargāta

personas interese. Šāda personas interese pastāvot arī gadījumā,

kad tiesiskajās attiecībās, kurās iesaistīta šī persona, rodas

nenoteiktība, kas apdraud vai aizskar personas tiesisko stāvokli

un var tikt novērsta ar tiesas spriedumu.

Personai varot būt tiesiska interese panākt, lai tiktu

konstatēta konkrētu tiesisko attiecību nepastāvēšana, piemēram,

tiktu konstatēts tas, ka personai nav noteiktu līgumsaistību. Šo

tiesisko interesi aizsargājot materiālo tiesību normas, kas

paredzot, ka līgumiskās attiecības nevar rasties bez gribas

izteikuma. Atzīšanas prasības gadījumā prasītājam varot nebūt

tiesību pieprasīt noteiktu atbildētāja rīcību. Šādas prasības

pamats esot tas, ka prasītājam ir likumiska interese panākt, lai

tiesa konstatē viņa tiesību un pienākumu pastāvēšanu vai

nepastāvēšanu, proti, panākt sava civiltiesiskā stāvokļa

apstiprinājumu. Ja šo stāvokli aizsargā likums, tad personai esot

tiesības atsaukties uz interesi, kas ir aizsargāta ar likumu.

Jēdziens "ar likumu aizsargātās intereses" esot

piepildāms ar saturu, pamatojoties uz materiālo tiesību normām.

Šāda interese pastāvot tad, ja prasītājam ir iemesls celt prasību

sakarā ar atbildētāja rīcību vai citiem apstākļiem, kas apdraud

prasītāja turpmāko juridisko stāvokli. Gadījumā, kad kreditors

ilgstoši ietekmē iespējamo parādnieku, apzinoties to, ka viņam,

iespējams, nemaz nav prasības tiesību, tiekot aizskartas

iespējamā parādnieka tiesiskās intereses attiecībā uz savu

turpmāko juridisko stāvokli. Jebkuras materiālās civiltiesības un

civiltiesiskās intereses esot efektīvi aizsargājamas tiesā.

Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu esot

ierobežojusi tieši Augstākās tiesas judikatūrā nostiprinātā

apstrīdētās normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā norma.

Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts, ka apstrīdētā norma

neparedz personas tiesības celt negatīvo atzīšanas prasību. Šāda

apstrīdētās normas interpretācija padarot aizskarto personas

tiesisko interešu aizsardzību tiesā neiespējamu. Turklāt

Augstākās tiesas judikatūra šajā jautājumā esot pretrunīga.

Augstākās tiesas secinājums, ka negatīvā atzīšanas prasība

civilprocesā nav pieļaujama, esot pamatots ar to, ka Civilprocesa

nolikums, kas Latvijā bija spēkā 20. gadsimta trīsdesmitajos

gados, ietvēra tiesību normu, kas tieši noteica šādu prasības

veidu, bet 1998. gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā šādas normas

nav. Tomēr šis apstāklis nevarot būt par pamatu sašaurinātai

apstrīdētās normas interpretācijai. Augstākās tiesas judikatūrā

neesot atrodams pamatojums tam, ka likumdevējs būtu vēlējies

civilprocesā nepieļaut negatīvo atzīšanas prasību.

Nepamatotu prasījumu gadījumā vienīgais personas ar likumu

aizsargāto interešu aizsardzības līdzeklis varot būt negatīvās

atzīšanas prasības celšana tiesā. Šādu prasību pieļaujamība un to

procesuālā regulējuma nepieciešamība izrietot no personas

tiesībām uz taisnīgu tiesu. Personas interese panākt konkrētu

tiesisko attiecību nepastāvēšanas konstatāciju, kas nav

hipotētiska un ir saistīta ar reāliem citu personu mēģinājumiem

panākt, iespējams, nepamatotu prasījumu apmierināšanu, esot

tiesiski aizsargājama. Šādas intereses aizsardzību paredzot gan

Satversmes 92. panta pirmais teikums, gan apstrīdētā norma.