4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantējot personai

tiesības uz to, lai jebkurš tai svarīgs jautājums tiktu izlemts

tiesā. Valstij esot rīcības brīvība noteikt, kādā apjomā personai

nodrošināmas tiesības uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētā norma

kalpojot par pamatu tiesas aizsardzībai pakļautu prasījumu

nošķiršanai no tādiem prasījumiem, kas nav pakļauti tiesas

aizsardzībai. Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar

Civilprocesa likuma 23. panta pirmās daļas pirmo teikumu un 127.

panta pirmo daļu, esot secināms, ka apstrīdētā norma nodrošina

tiesības uz taisnīgu tiesu ikvienai personai, kuras tiesības vai

ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas,

bet negarantē jebkura personai subjektīvi svarīga jautājuma

izlemšanu tiesā.

Apstrīdētā norma nepieļaujot vienīgi tādas negatīvās atzīšanas

prasības celšanu, kas nav vērsta uz materiālo tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu aizskāruma novēršanu. Pamats šādam

secinājumam esot apstrīdētās normas rašanās vēsture. Latvijā 20.

gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados spēkā bijušā

Civilprocesa nolikuma 3. panta pirmā daļa citstarp paredzējusi

personas tiesības celt pozitīvo un negatīvo atzīšanas prasību. Ar

šo normu atzīšanas prasības esot pieļautas kā izņēmums, jo šādu

prasību pamatā neesot strīda par pārkāptām civiltiesībām.

Prasības, kuru mērķis ir piespriešana jeb izpildījums, lai

atjaunotu iepriekšējo stāvokli vai kompensētu tiesību aizskārumu,

esot nepieciešams nošķirt no atzīšanas prasībām, kuru pamatā nav

strīda par tiesībām vai kuras neizriet no tā, ka būtu aizskartas

ar likumu aizsargātas intereses. 1998. gadā pieņemtā Civilprocesa

likuma sistēma esot balstīta uz piespriešanas prasību tiesvedību,

kas ceļama tad, kad personas tiesības jau ir aizskartas.

Atzīšanas prasību mērķis esot panākt to, ka tiesa konstatē

noteiktu tiesisko attiecību esību vai neesību, nevis to, ka tiek

risināts jautājums par faktiski esošu tiesību aizskārumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 23. un 127. pantam jebkurai

prasībai neatkarīgi no tās veida vajagot būt vērstai uz aizskartu

civilo tiesību aizsardzību. Gan tiesību doktrīnā, gan Augstākās

tiesas judikatūrā esot atzīts, ka priekšnosacījums jebkuras

prasības celšanai civiltiesiskā kārtībā ir konkrēts tiesību

aizskārums.

Tomēr Civilprocesa likums pieļaujot pozitīvās un negatīvās

atzīšanas prasības - ar nosacījumu, ka ir radies strīds par

tiesībām vai ir aizskartas ar likumu aizsargātas intereses.

Piemēram, Civilprocesa likums pieļaujot prasības par līguma

atzīšanu par spēkā neesošu vai par laulības šķiršanu vai neesību,

jo šo prasību mērķis esot konkrēta materiālo tiesību aizskāruma

novēršana. Šādu prasību celšanu pieļaujot materiālo tiesību

normas, prezumējot, ka šo prasību pamatā ir konkrētu tiesību

aizskārums. Turklāt Civilprocesa likums izņēmuma kārtā paredzot

personas tiesības prasīt aizsardzību pirms tam, kad ir noticis

tiesību pārkāpums, atsevišķās lietu kategorijās, kad pastāv

leģitīma personas interese novērst nākotnē iespējamu tās tiesību

aizskārumu. Tieši šādas prasības pēc būtības esot aptvertas ar

apstrīdētajā normā izmantoto jēdzienu "ar likumu aizsargāto

interešu aizsardzība tiesā". Arī Augstākās tiesas judikatūrā

esot atzīts, ka Civilprocesa likumā nav paredzēta iespēja celt

negatīvo atzīšanas prasību gadījumā, kad nav personas tiesību

aizskāruma.

Apstrīdētā norma pieļaujot negatīvās atzīšanas prasības

celšanu vienīgi gadījumos, kad ir prezumējams personas tiesību

aizskārums vai likums atzīst šādas preventīvas aizsardzības

intereses. Ja tiesību apdraudējums ir tikai iespējams, personas

pieeja tiesai varot nebūt tikpat plaša kā gadījumos, kad ir

noticis personas tiesību aizskārums. Tādējādi tiekot nodrošināta

civilprocesa efektivitāte un procesuālā ekonomija. Tieši

civilprocesā nepieļautās negatīvās atzīšanas prasības raksturojot

būtiskas atšķirības starp atzīšanas un piespriešanas prasībām.

Nepastāvot likumā nostiprinātai prezumpcijai par likumiskas

intereses aizskārumu, personai esot jāpierāda sava likumiskā

interese. Ja tiesību aizskārums jau ir noticis, personai esot

jāceļ piespriešanas prasība, bet, ja tiesību aizskārums vēl nav

noticis, - atzīšanas prasība. Abu veidu prasību pamatā vajagot

būt likumiskai interesei. Atšķirība esot vienīgi tā, ka pastāvoša

tiesību aizskāruma gadījumā likumiskā interese ir acīmredzama un

nav jāpierāda. Atzīšanas prasības gadījumā personai esot

jāpierāda tās likumiskā interese. Ar likumu aizsargāta interese

esot nepieciešams jebkuras prasības priekšnoteikums. Jebkura

tiesību aizskāruma gadījumā prasītājam esot likumiska interese to

labot, tādēļ neesot pamata secinājumam, ka tieši no apstrīdētās

normas izriet personas tiesības celt negatīvo atzīšanas

prasību.

Neatkarīgi no prasības veida apstrīdētā norma garantējot

tiesas aizsardzību ikvienai personai, kuras tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas. Nedz

apstrīdētajā normā, nedz Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

neesot ietvertas personas tiesības celt negatīvo atzīšanas

prasību, kas nav vērsta uz materiālo tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskāruma novēršanu. Apstrīdētā norma

neierobežojot personai no Satversmes 92. panta pirmā teikuma

izrietošās pamattiesības un neizraisot Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārumu.

Tomēr, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, prejudiciālas

atzīšanas prasības ieviešana Latvijas civilprocesa tiesiskajā

regulējumā esot vēlama no tiesībpolitikas viedokļa. Tieslietu

ministrija jau esot uzsākusi šāda tiesiskā regulējuma izstrādes

darbu.