6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu

katedras profesors Dr. iur. Jānis Kārkliņš -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai esot liegtas

tiesības uz pieeju tiesai. Šo liegumu vispārējās jurisdikcijas

tiesas esot attaisnojušas ar speciāla tiesiskā regulējuma

neesību. Augstākā tiesa savā judikatūrā esot konsekventi

atzinusi, ka atšķirībā no Civilprocesa nolikuma, kas Latvijā bija

spēkā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, 1998.

gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā pēc likumdevēja apzinātas

izvēles neesot iekļauta tāda norma, kas paredzētu personas

tiesības prasīt juridisku attiecību neesības atzīšanu tiesā. Pēc

būtības Augstākās tiesas judikatūrā esot atzīts tas, ka

civilprocesa tiesiskais regulējums neparedz nedz pozitīvas, nedz

negatīvas atzīšanas prasības celšanu tiesā. Šīs judikatūras

nepareizību apliecinot pašas Augstākās tiesas pieņemtais

spriedums lietā Nr. SKC-540/2020, kurā esot atzīts, ka tomēr

nevar uzskatīt, ka pozitīvās vai negatīvās atzīšanas prasības

civilprocesa ietvaros vispār nav pieļaujamas, un personai ir

tiesības celt šādas prasības ar nosacījumu, ka ir radies strīds

par tiesībām vai ir aizskartas ar likumu aizsargātas intereses.

Kopumā Augstākās tiesas judikatūra esot pretrunīga un

mulsinoša.

Tiesību doktrīnā esot norādīts, ka atzīšanas prasības celšanai

ir vairāki priekšnosacījumi: 1) prasītāja stāvoklim jābūt tādam,

ka viņam vajadzīga tiesas aizsardzība; 2) prasītājam jābūt

tiesiskai interesei novērst tiesību strīdīgumu, neskaidrības vai

nenoteiktību; 3) prasībai jābūt vērstai uz to, lai tiktu noteikta

zināmu juridisko attiecību esība vai neesība. Prasītāja

nepieciešamībai pēc tiesas aizsardzības varot būt vairāki

iemesli, piemēram, paredzamā atbildētāja darbība, vārdi,

nolaidība, izturēšanās vai kāds dokuments, ko prasītājs neatzīst.

Atzīšanas prasības priekšnoteikums esot prasītāja bažas, ka

prasības neiesniegšanas gadījumā viņa tiesiskais stāvoklis

pasliktināsies. Tieši likumiskas intereses esība esot

vissvarīgākais atzīšanas prasības celšanas priekšnosacījums.

Gan pozitīvā, gan negatīvā atzīšanas prasība esot sistēmiski

nepieciešama, jo gadījumā, ja valsts neatzītu šādus prasības

veidus, persona varētu vērsties tiesā tikai pēc tam, kad tai jau

būtu nodarīts reāls kaitējums.

Augstākā tiesa vērtējot šādas prasības nevis pēc vispārēja

principa vai kritērijiem, bet kazuistiski katras konkrētās lietas

ietvaros. Praksē esot novērojami daudzi gadījumi, kad vispārējās

jurisdikcijas tiesas nepamatoti atteikušās ierosināt negatīvās

atzīšanas prasības tiesvedību vai Augstākā tiesa nepamatoti

izbeigusi tiesvedību šādās lietās, sekojot savai judikatūrai un

norādot, ka prasītājam nav prasījuma tiesību. Šādu prasību

nepieļaušanu nevarot attaisnot apsvērumi par vispārējās

jurisdikcijas tiesu iespējamo noslodzi gadījumā, ja šādas

prasības tiktu pieļautas.

Augstākajai tiesai esot piešķirtas tiesības izlemt, vai

noteiktas lietas ietvaros piemērotas tiesību normas ir piemērotas

pareizi. Tas nozīmējot, ka Augstākajai tiesai savā ziņā ir

tiesības noteikt tiesību normas saturu. Taču Augstākā tiesa varot

kļūdīties, un kļūda, ko Augstākā tiesa pieļāvusi tiesību normu

interpretācijā, varot novest pie Satversmes vai Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk -

Konvencija) pārkāpuma. Likumdevējam esot pienākums periodiski

izvērtēt, kā tiesību normas funkcionē praksē, un iejaukties tad,

ja izrādās, ka praksē tiesiskais regulējums nenodrošina personas

pamattiesības. Saeima atbildes rakstā norādot, ka atzīšanas

prasība jau eksistējot un Latvijas tiesību sistēmā esot

pieļaujama. Taču Augstākās tiesas judikatūra par atzīšanas

prasību nepieļaujamību civilprocesā esot nostiprinājusies jau

pirms ilga laika. Saeima neesot nodrošinājusi personām tiesības

celt atzīšanas prasības. Tātad pašlaik valsts neesot izpildījusi

savus pienākumus, proti, neesot nodrošinājusi personas

pamattiesību aizsardzību.

Praksē esot iesakņojies par judikatūru kļuvušais Augstākās

tiesas viedoklis, ka apstrīdētā norma neparedz personas tiesības

celt atzīšanas prasību. Rezultātā personām noteiktos gadījumos

tiekot liegta iespēja aizsargāt savas tiesiskās intereses tiesā.

Saeimas atbildes rakstā norādītais viedoklis, ka civilprocesa

tiesiskais regulējums patiesībā paredz personas tiesības celt

atzīšanas prasību un personas pamattiesību ierobežojums izriet no

tiesību normu interpretācijas, nemainot šo situāciju. Pat ja

apstrīdētā norma tiktu interpretēta tādā veidā, kādu norāda

Saeima, praksē tā tomēr tiekot interpretēta atšķirīgi un tādējādi

ierobežojot personas pamattiesības.