7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors

Dr. iur. Lauris Rasnačs - norāda, ka apstrīdētā norma

ir vērtējama kā Satversmes 92. panta pirmā teikuma atspulgs

civilprocesā. Tādēļ varot piekrist Saeimas viedoklim, ka

izskatāmajā lietā personas pamattiesību ierobežojumu izraisa

nevis pati apstrīdētā norma, bet gan Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam neatbilstoša apstrīdētās normas interpretācija,

ko savā judikatūrā sniegusi Augstākā tiesa.

Ja Satversmes tiesa tomēr secinātu, ka apstrīdētā norma

nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, tad apstrīdētā

norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Atbilstoši materiālo tiesību normām civiltiesībās esot

iespējamas vairākas atšķirīgas situācijas, kurās personai ir

nepieciešams celt negatīvo atzīšanas prasību, lai efektīvi

aizsargātu savas tiesības un likumiskās intereses. Iespēja celt

šādu prasību esot nepieciešama arī Pieteikuma iesniedzējas

situācijā. Ja apstrīdētā norma tiek interpretēta tādējādi, ka tā

nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, tad tiesības celt

šādu prasību personai tiek liegtas arī tajos gadījumos, kad

materiālo tiesību norma, piemēram, Civillikuma 2369. pants, šādu

prasījumu pieļauj. Šis apstāklis pats par sevi esot pietiekams,

lai atzītu apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam un Konvencijas 6. pantam, jo personas tiesības

uz taisnīgu tiesu tiekot atņemtas pēc būtības. Nedz Augstākās

tiesas judikatūrā, nedz tiesību doktrīnā neesot norādīts, kāda

mērķa labad šāds ierobežojums būtu iekļauts apstrīdētajā normā.

Tomēr par šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi varot uzskatīt tiesu

darba efektivitātes nodrošināšanu, atslogojot tiesas no

nepamatotu prasību izskatīšanas.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

samērīgs, proti, neesot piemērots minētā leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo prasības pamatotība izrietot no materiālajām

tiesību normām. Prasības procesuālajai klasifikācijai neesot

nozīmes, un tā nevarot būt par pamatu tam, lai prasību atzītu par

pamatotu vai nepamatotu. Vēl jo vairāk - ja materiālo tiesību

normas paredz prasījumu, kas procesuāli īstenojams kā negatīvā

atzīšanas prasība, var rasties situācija, kad procesuālais

regulējums - apstrīdētā norma - neļauj celt tādu prasību, kas

materiāltiesiski būtu atzīstama par pamatotu. Esot iespējams, ka

persona ceļ negatīvo atzīšanas prasību tādā situācijā, kad nav

konstatējama no materiālo tiesību normām izrietoša personas

tiesība vai aizsargājama interese, tās aizskārums vai

apstrīdēšana. Tomēr prasība ar šādiem trūkumiem varot tikt celta

arī kā pozitīvā atzīšanas prasība vai pat kā piespriešanas

prasība.

Augstākā tiesa savā judikatūrā esot sašaurinājusi apstrīdētās

normas tvērumu. Apstrīdētā norma paredzot personas tiesības

vērsties tiesā ne vien sakarā ar tiesību apdraudējumu, bet arī

sakarā ar likumisko interešu apdraudējumu, kas varot izpausties

ne vien kā aizskārums, bet arī kā apstrīdēšana. Dažādu strīdu

specifikas dēļ personas tiesību vai likumisko interešu

apdraudējums, kura novēršanai var būt nepieciešama tieši negatīvā

atzīšanas prasība, varot izpausties dažādos veidos. Neesot

pamatots Augstākās tiesas secinājums, ka likumdevējs nav

paredzējis personas tiesības celt atzīšanas prasību. Lai gan

1998. gadā pieņemtajā Civilprocesa likumā nav tieši paredzētas

personas tiesības celt atzīšanas prasību, likumdevējs faktiski

esot iekļāvis šo prasības veidu apstrīdētās normas tvērumā. Tas

esot secināms no apstrīdētās normas formulējuma, kurā papildus

personas tiesību aizsardzībai norādīta arī ar likumu aizsargāto

personas interešu aizsardzība. Arī 20. gadsimta divdesmitajos un

trīsdesmitajos gados teritorijās, kurās nebija piemērojams tolaik

spēkā bijušā Civilprocesa nolikuma 3. pants, atzīšanas prasības

bijušas pieļaujamas, pamatojoties uz normu, kas vispārīgi

reglamentēja personas tiesības vērsties tiesā sakarā ar

civiltiesiskiem strīdiem.

Turklāt Augstākās tiesas judikatūrā paustais viedoklis esot

pretrunīgs, jo Augstākā tiesa savos nolēmumos neesot izteikusi

iebildumus pret noteiktām negatīvajām atzīšanas prasībām,

piemēram, prasību par tiesisku darījumu vai kapitālsabiedrības

dalībnieku un akcionāru sapulču lēmumu atzīšanu par spēkā

neesošiem vai prasību atzīt būvju īpašumu par dabā neesošu. Šādas

prasības pilnībā atbilstot atzīšanas prasības būtībai. Šādu

prasību pieņemšana un izskatīšana nepārprotami liecinot, ka tāda

apstrīdētās normas interpretācija, atbilstoši kurai šī norma

nepieļauj negatīvās atzīšanas prasības celšanu, ir

nepamatota.