13. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pieaicinātā persona - M. oec. Sabīne
Vuškāne - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.
panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un
trešajam teikumam.
Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu un Direktīvu
persona, kas iznomā zemi, tai skaitā piespiedu nomas attiecību
ietvaros, veicot sistemātisku, pastāvīgu saimniecisko darbību un
gūstot no tās ienākumus, esot uzskatāma par pievienotās vērtības
nodokļa maksātāju, savukārt zemes noma - par pakalpojumu, kas
apliekams ar pievienotās vērtības nodokli.
Reģistrēšanās par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju
sniedzot iznomātājam iespēju atskaitīt priekšnodokli un tādējādi
nodrošinot pievienotās vērtības nodokļa neitralitāti. Proti,
tipiskā saimnieciskās darbības darījuma gadījumā pievienotās
vērtības nodokļa piemērošana tam neesot uzskatāma par nodokļu
maksātāja izmaksām, jo pievienotās vērtības nodoklis nav
uzskatāms par pakalpojuma sniedzēja ienākumu, bet gan tiek
iekasēts no pakalpojuma saņēmēja un nodokļu maksātājs par
attiecīgo darījumu var atskaitīt priekšnodokli.
Ja nomas maksas apmērs ir ierobežots, tad iznomātājs, kurš nav
pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, saņemšot lielāku zemes
nomas maksu nekā iznomātājs, kurš ir pievienotās vērtības nodokļa
maksātājs un kuram no saņemtās summas ir jāsamaksā arī
pievienotās vērtības nodoklis. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei
esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība - un
tas tiekot sasniegts ar nodokļu nomaksu budžetā.