13. pants

Pieaicinātā persona - M. oec. Sabīne

Vuškāne - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un

trešajam teikumam.

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu un Direktīvu

persona, kas iznomā zemi, tai skaitā piespiedu nomas attiecību

ietvaros, veicot sistemātisku, pastāvīgu saimniecisko darbību un

gūstot no tās ienākumus, esot uzskatāma par pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju, savukārt zemes noma - par pakalpojumu, kas

apliekams ar pievienotās vērtības nodokli.

Reģistrēšanās par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju

sniedzot iznomātājam iespēju atskaitīt priekšnodokli un tādējādi

nodrošinot pievienotās vērtības nodokļa neitralitāti. Proti,

tipiskā saimnieciskās darbības darījuma gadījumā pievienotās

vērtības nodokļa piemērošana tam neesot uzskatāma par nodokļu

maksātāja izmaksām, jo pievienotās vērtības nodoklis nav

uzskatāms par pakalpojuma sniedzēja ienākumu, bet gan tiek

iekasēts no pakalpojuma saņēmēja un nodokļu maksātājs par

attiecīgo darījumu var atskaitīt priekšnodokli.

Ja nomas maksas apmērs ir ierobežots, tad iznomātājs, kurš nav

pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, saņemšot lielāku zemes

nomas maksu nekā iznomātājs, kurš ir pievienotās vērtības nodokļa

maksātājs un kuram no saņemtās summas ir jāsamaksā arī

pievienotās vērtības nodoklis. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei

esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība - un

tas tiekot sasniegts ar nodokļu nomaksu budžetā.