12. pants

Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis Zeltiņš - uzskata, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam un 105. panta

pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

Iespējamais tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums izrietot

nevis no apstrīdētās normas, bet gan no Pievienotās vērtības

nodokļa likuma 59. panta pirmās daļas, kas paredz tiesības

nereģistrēties pievienotās vērtības nodokļa maksātāja statusā

tad, ja apliekamais apgrozījums 12 mēnešu laikā nepārsniedz 40

000 euro. Pieteikumu iesniedzējas neesot identificējušas

iemeslus, kuru dēļ konkrēti piespiedu nomas ietvaros nebūtu

pieļaujama atšķirīga attieksme pret personām, kas reģistrējušās

kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, un personām, kuras

izmantojušas tiesības nereģistrēties vai kurām nav jāreģistrējas

šajā statusā.

Tāpat arī tiesību uz īpašumu aizskārums izrietot nevis no

apstrīdētās normas, bet gan no likuma "Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta otrās

daļas un likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" 12. panta 2.1 daļas, kas nosaka zemes

nomas maksas limitu. Proti, Pieteikumu iesniedzējas iebilstot

pret to, ka pievienotās vērtības nodoklis ir jāmaksā no saņemtās

zemes nomas maksas, bet zemes nomas maksas maksimālais apmērs

esot ierobežots ar likumu un tāpēc rodoties īpašuma tiesību

aizskārums. Jautājums par pievienotās vērtības nodokļa iekļaušanu

likumā noteiktajā nomas maksā vai aprēķināšanu papildus tai esot

jautājums par nomas maksas apmēru, nevis par nodokļa objektu jeb

apliekamo darījumu kategorijām.

Ja Satversmes tiesa izskatāmajā lietā vērtētu apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 105. pantam, tad būtiskākais

izvērtējamais apsvērums būtu, vai ir nodrošināts taisnīgs

līdzsvars starp aizskartās personas un sabiedrības interesēm.

Brīva tirgus apstākļos vienādu pakalpojumu vai preču cenas esot

vienādas neatkarīgi no tā, vai cenā ir iekļauts pievienotās

vērtības nodoklis. Cenas vienādojot tirgus, un patērētāja lēmumu

neietekmējot tas, vai un cik lielu daļu no pirkuma maksas veido

pievienotās vērtības nodoklis. Izdevīgākā situācijā esot

pakalpojuma sniedzējs vai preces pārdevējs, kurš nav pievienotās

vērtības nodokļa maksātājs, tomēr tās esot neizbēgamas sekas, kas

izrietot no tiesībām nereģistrēties pievienotās vērtības nodokļa

maksātāja statusā. Vislielākā līdzība ar brīvā tirgus apstākļiem

esot sasniedzama tad, ja piespiedu nomas maksa ietver arī

pievienotās vērtības nodokli.

Pievienotās vērtības nodokļa piemērošana piespiedu zemes nomas

darījumiem esot saderīga ar Direktīvu. Lai gan dalībvalstij ir

tiesības zemes nomu neaplikt ar pievienotās vērtības nodokli,

taču nebūtu pareizi uzskatīt Latvijas likumdevēja izvēli

nepiemērot šo atbrīvojumu piespiedu nomai par patvaļību

Satversmes 105. panta izpratnē. Pievienotās vērtības nodokļa

aprēķināšanas princips esot racionāls, un piemērojamā likme

neesot konfiscējoša. Esot jāņem vērā arī tas, ka iznomātājs savas

saimnieciskās darbības nodrošināšanai veic ar pievienotās

vērtības nodokli apliekamus izdevumus un tajos ietilpstošais

pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms kā

priekšnodoklis.