22. pants

Saeima norādījusi, ka akciju sabiedrība "Zemes

īpašnieku ģilde" nokavējusi termiņu konstitucionālās

sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā, jo vēršanās vispārējās

jurisdikcijas tiesā neesot uzskatāma par vispārējo tiesību

aizsardzības līdzekli. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesā

citstarp esot risināts strīds par to, vai būvju īpašniekiem ir

pienākums papildus zemes nomas maksai maksāt zemes īpašniekiem

arī pievienotās vērtības nodokli. Šajā tiesvedības procesā tiesas

esot secinājušas, ka būvju īpašniekiem pievienotās vērtības

nodoklis papildus zemes nomas maksai nav jāmaksā. Tomēr

tiesvedības civillietā rezultāts nevarot ietekmēt publiski

tiesiskās attiecības, kas pastāv starp akciju sabiedrību

"Zemes īpašnieku ģilde" un Latvijas Republiku par

pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli no zemes piespiedu

nomas.

Satversmes tiesa secina: lai arī Saeima iepriekš minētos

argumentus norādījusi attiecībā uz akciju sabiedrību "Zemes

īpašnieku ģilde", akciju sabiedrības "Pilsētas zemes

dienests" gadījumā ir pārbaudāmi šie paši argumenti. Proti,

arī akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" savu

tiesību aizsardzībai vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā pret

būves īpašnieku ar prasību, un Satversmes tiesas kolēģija,

ierosinot lietu, konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu

skaitīja no šīs tiesvedības pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā

stāšanās dienas.

Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu

jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesas likumā noteiktais termiņš ir

konstitucionālās sūdzības saturu veidojošs noteikums, kura

neievērošana liedz pieeju Satversmes tiesai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2002-09-01 secinājumu daļas 1. un 2. punktu). Izbeidzoties

Satversmes tiesas likumā noteiktajam termiņam, zūd personas

tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Tādēļ

tad, ja Satversmes tiesa konstatē, ka pieteikuma iesniedzējs nav

ievērojis Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā,

tiesvedība lietā ir izbeidzama.

Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšanu

pamato vairāki apsvērumi. Citstarp šāds termiņš kalpo tiesiskās

drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes -

nodrošināšanai. Paredzot šo termiņu, likumdevējs ir prezumējis,

ka gadījumā, ja apstrīdētā norma personai rada būtisku

pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes

tiesā. Jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu, jo mazāk

tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2013. gada 10. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu).

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa

noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai

var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma

spēkā stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības

aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var

iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

22.1. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes

dienests" vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot

piedzīt no dzīvokļu īpašniekiem zemes nomas maksu un pievienotās

vērtības nodokli. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja

daļēji, piedzenot no dzīvokļu īpašniekiem zemes nomas maksu un

noraidot prasījumu par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu.

Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" tiesas

spriedumu pārsūdzēja. Rīgas apgabaltiesa ar 2019. gada 11.

septembra spriedumu lietā Nr. C30724918 citstarp arī noraidīja

prasījumu daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu. Tiesa

norādīja: lai arī nomas darījumos ar nodokli apliekamā vērtība ir

visi nomas līgumā noteiktie maksājumi, tas nemaina faktu, ka

likumā noteiktā zemes nomas maksas apmēra būtisks palielinājums

nevar būt atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks ir vai nav

pievienotās vērtības nodokļa maksātājs (sk. lietas materiālu

1. sēj. 41.-59. lp.).

Akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" vērsās

vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot piedzīt no būves īpašnieka

zemes nomas maksu un pievienotās vērtības nodokli. Pirmās

instances tiesa prasību daļā par zemes nomas maksas piedziņu

apmierināja, bet daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu

noraidīja. Izskatījusi lietu sakarā ar akciju sabiedrības

"Zemes īpašnieku ģilde" un būves īpašnieka apelācijas

sūdzībām, Rīgas apgabaltiesa ar 2020. gada 25. septembra

spriedumu lietā Nr. C30756519 citstarp noraidīja prasījumu daļā

par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu no būves īpašnieka.

Tiesa norādīja, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt zemes

īpašniekam tiesības papildus likumā noteiktajai maksimālajai

nomas maksai prasīt no ēkas īpašniekiem kompensāciju par

pievienotās vērtības nodokļa maksājumu. Ar Senāta 2021. gada 9.

marta rīcības sēdes lēmumu atteikta kasācijas tiesvedības

ierosināšana sakarā ar akciju sabiedrības "Zemes īpašnieku

ģilde" kasācijas sūdzību (sk. lietas materiālu 5. sēj.

81.-96., 104.-134. un 148. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka tiesvedībās vispārējās

jurisdikcijas tiesās tika risināts jautājums par to, vai papildus

zemes nomas maksai no būvju īpašniekiem piedzenams arī

pievienotās vērtības nodoklis, nevis par to, vai piespiedu noma

kā pakalpojums ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli.

Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesām nebija kompetences izlemt,

vai zemes piespiedu noma ir pakalpojums, kas apliekams ar

pievienotās vērtības nodokli.

Kā šajā lēmumā jau tika secināts, apstrīdētā norma ir

imperatīva un ir formulēta nepārprotami, tā nepieļauj izņēmumus

un Pieteikumu iesniedzējas atrodas tās tvērumam tipiskā

situācijā. Tādējādi tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā

Satversmes tiesas likuma 19. 2 panta otrās daļas

izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt

savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem.

22.2. Tā kā Pieteikuma iesniedzējām nebija pieejami

vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, tām atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai

bija tiesības vērsties Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no to

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Tas nozīmē, ka Pieteikumu

iesniedzējām bija tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību sešu

mēnešu laikā no brīža, kad tās nonāca apstrīdētās normas

tvērumā.

Satversmes tiesa konstatē, ka akciju sabiedrība "Pilsētas

zemes dienests" reģistrēta pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistrā 2002. gada 16. janvārī, savukārt akciju

sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" - 2008. gada 11.

februārī (sk. Valsts ieņēmumu dienesta Pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju datubāzi. Pieejama: www.vid.gov.lv).

Apstrīdētā norma tika pieņemta 2012. gada 29. novembrī un stājās

spēkā 2013. gada 1. janvārī. Arī iepriekš spēkā bijušajā

pievienotās vērtības nodokļa likumā, tas ir, likumā "Par

pievienotās vērtības nodokli", bija noteikts, ka par

pakalpojumu sniegšanu ir uzskatāma lietu noma un pakalpojumu

sniegšana ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli (sk.

likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"1. panta 3.

punkta "d" apakšpunktu un 2. panta otrās daļas 2.

punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2001. gada 1. janvāra līdz

2012. gada 31. decembrim).

Tāpat no Tiesu informatīvās sistēmas Satversmes tiesa secina,

ka akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" jau

2011. gadā bija cēlusi prasību pret būves īpašnieku, tostarp par

zemes nomas maksas un pievienotās vērtības nodokļa piedziņu

papildus minētajai maksai par laika periodu no 1999. gada 1.

jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim (sk., piemēram, Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2011. gada 25. augusta

spriedumu lietā Nr. C30439809). Savukārt akciju sabiedrība

"Zemes īpašnieku ģilde" jau 2018. gadā bija cēlusi

prasību pret būves īpašnieku par zemes nomas maksas un

pievienotās vērtības nodokļa piedziņu papildus zemes nomas maksai

par laika periodu no 2015. gada 13. marta līdz 2017. gada 31.

decembrim (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedumu lietā Nr.

C30296518).

No iepriekš minētajām tiesvedībām vispārējās jurisdikcijas

tiesās secināms, ka Pieteikumu iesniedzējas sniegušas pakalpojumu

piespiedu zemes nomas attiecību ietvaros un apzinājušās, ka zemes

nomas maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, vairāk

nekā sešus mēnešus pirms vēršanās Satversmes tiesā. Tas nozīmē,

ka Pieteikumu iesniedzējas nonākušas apstrīdētās normas tvērumā

vairāk nekā sešus mēnešus pirms tam, kad vērsušās Satversmes

tiesā.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas nav ievērojušas Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto

termiņu, kādā iesniedzama konstitucionālā sūdzība par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un

trešajam teikumam.

Tātad saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu tiesvedība lietā daļā par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam,

otrajam un trešajam teikumam ir izbeidzama.