21. pants

Lai lemtu par to, vai ir pamats turpināt tiesvedību

un izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta

pirmajam, otrajam un trešajam teikumam, Satversmes tiesai

jāpārliecinās arī par to, vai Pieteikumu iesniedzējas ir

izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības.

Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzējas neesot izmantojušas

visas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti, tām esot bijusi iespēja

vērsties administratīvajā tiesā, lai pārbaudītu to, vai Valsts

ieņēmumu dienests ir pareizi piemērojis Pievienotās vērtības

nodokļa likuma nomas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 114.-125.

lp.).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

otrajai daļai persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai

tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt Satversmē

ietvertās aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem vai arī šādu līdzekļu nav.

Lai ievērotu Satversmes tiesas likumā ietverto subsidiaritātes

principu, personai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās

iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot

jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus,

kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja

situāciju (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 14. punktu). Šī atziņa

citstarp nozīmē to, ka pastāv reāla iespēja ar konkrēto tiesību

aizsardzības līdzekli panākt tādu materiāltiesisku rezultātu, kas

novērstu iespējamo pamattiesību aizskārumu. Ja imperatīva norma

ir formulēta nepārprotami, pieteikuma iesniedzējs atrodas šīs

normas tvērumam tipiskā situācijā un nav šaubu par normas

piemērošanu konkrētajā gadījumā, tad Satversmes tiesas likums

neprasa izsmelt tādas formāli pastāvošas iespējas pārsūdzēt

iestādes lēmumu, kuru izmantošanas rezultātā acīmredzami nav

sagaidāms personai labvēlīgs lēmums (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 14.2.

punktu).

Valsts ieņēmumu dienests ir tiešās pārvaldes iestāde, kas

nodrošina valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto

maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā (sk.

likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu).

Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 37. pantu

Valsts ieņēmumu dienesta izdotais lēmums, citstarp lēmums par

nodokļu aprēķinu, ir apstrīdams Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektoram, kura lēmums savukārt ir pārsūdzams tiesā

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 31. pantu privātpersona var

vērsties tiesā, lai tā izvērtētu iestādes izdota administratīvā

akta tiesiskumu.

Savukārt administratīvās tiesas pamatuzdevums administratīvajā

procesā ir nodrošināt efektīvu tiesas kontroli pār izpildvaras

veikto darbību (bezdarbības) tiesiskumu un lietderību. Plašākā

nozīmē administratīvajā procesā tiesas uzdevums ir izvērtēt

izpildvarai piešķirto pilnvaru izmantošanas atbilstību

tiesiskumam (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 10. punktu). Administratīvā

tiesa izvērtē visus lietā būtiskos apstākļus un pārbauda

pārsūdzēto lēmumu gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Gadījumā,

kad iestādes izdotais administratīvais akts kādu iemeslu dēļ

neatbilst tiesību normām, tiesai jānovērš tā sekas attiecībā uz

personu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 12.2. punktu).

No Pieteikumu iesniedzēju argumentu būtības izriet, ka

Pieteikumu iesniedzējas vērsušās Satversmes tiesā, jo uzskata, ka

zemes piespiedu nomai ir jābūt atbrīvotai no aplikšanas ar

pievienotās vērtības nodokli, nevis ka pievienotās vērtības

nodoklis būtu aprēķināts nepamatoti. Kā secināts iepriekš,

saskaņā ar apstrīdēto normu piespiedu noma ir ar pievienotās

vērtības nodokli apliekams pakalpojums un šis nodoklis jāmaksā no

zemes nomas maksas. Tādējādi apstrīdētā norma ir imperatīva un ir

formulēta nepārprotami, kā arī nepieļauj izņēmumus un Pieteikumu

iesniedzējas atrodas tās tvērumam tipiskā situācijā. Konkrētajā

gadījumā Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma apstrīdēšana vai

pārsūdzēšana nav uzskatāma par tādu reālu un efektīvu tiesību

aizsardzības līdzekli, ar kuru persona varētu panākt to, ka zemes

piespiedu noma nav ar pievienotās vērtības nodokli apliekams

objekts.

Līdz ar to pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas

izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt

savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Tādēļ Saeimas arguments, ka Pieteikumu iesniedzējas nav

izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās

pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem,

nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai izskatāmajā

lietā.