3. pants

Pieteikumu iesniedzējas - akciju sabiedrība

"Pilsētas zemes dienests" un akciju sabiedrība

"Zemes īpašnieku ģilde" (turpmāk arī - Pieteikumu

iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas

uz zemes iznomāšanu piespiedu nomas gadījumos, neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam,

otrajam un trešajam teikumam.

Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" ir

zemes, uz kuras atrodas daudzdzīvokļu māja, īpašniece. Savukārt

akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" ir zemes, uz

kuras daļas atrodas Rīgas pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrībai

piederoša kanalizācijas sūkņu stacija, īpašniece. Starp

Pieteikumu iesniedzējām un minēto būvju īpašniekiem pastāv zemes

piespiedu nomas attiecības.

Ar apstrīdēto normu Pieteikumu iesniedzējām esot nepamatoti

ierobežotas ar Satversmes 105. panta pirmo, otro un trešo teikumu

aizsargātās tiesības uz īpašumu. Ietverot jēdzienā "lietu

noma" arī zemes piespiedu nomu, Pieteikumu iesniedzējām esot

noteikts pienākums nomaksāt valsts budžetā pievienotās vērtības

nodokli no saņemtās nomas maksas. Tas nozīmējot, ka ienākums no

Pieteikuma iesniedzējām piederoša īpašuma iznomāšanas samazinās.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

personas tiesību uz īpašumu ierobežojums esot noteikts ar likumu,

taču apstrīdētā norma neesot pietiekami skaidra, jo tiesu praksē

tā kopsakarā ar likumā noteiktajiem nomas maksas ierobežojumiem

tiekot piemērota dažādi. Dažkārt tiesas noraidot prasījumu par

pievienotās vērtības nodokļa piedziņu, nosakot, ka tas ietilpst

piedzītajā nomas maksas parādā, savukārt citos gadījumos tiesas

prasījumus par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu un nomas

maksas aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli noraidot

pilnībā, bet pilnā apmērā apmierinot prasījumu par nomas maksas

piedziņu.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot nodrošināt budžeta ieņēmumus no

saimnieciskās darbības, kas rada pievienoto vērtību. Tomēr

likumdevējam vajadzējis izvērtēt, vai nekustamā īpašuma

iznomāšana, īpaši piespiedu nomas gadījumā, ir tāds pakalpojums,

kas vispār var tikt aplikts ar pievienotās vērtības nodokli,

ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK

par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk -

Direktīva) 135. panta 1. punktu. Šis noteikums atbrīvojot

nekustamā īpašuma iznomāšanu no pievienotās vērtības nodokļa, jo

tā esot pasīva darbība, kas neradot būtisku pievienoto vērtību.

Ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo zemes īpašniekam, izrakstot nomas maksas rēķinu,

nomas maksa ir jāapliek ar pievienotās vērtības nodokli, kas

jāiemaksā valsts budžetā likumā noteiktajā kārtībā un termiņos.

Tomēr esot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem zemes īpašnieku

tiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, likumdevējs esot varējis

noteikt, ka būvju īpašniekiem ir pienākums papildus nomas maksai

maksāt arī pievienotās vērtības nodokli, vai arī zemes piespiedu

nomas gadījumā nomas maksu vispār atbrīvot no pievienotās

vērtības nodokļa.

Labums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma iegūst gan sabiedrība kopumā, gan būvju īpašnieki,

esot ievērojami mazāks par zemes īpašnieku tiesībām nodarīto

kaitējumu, jo viņiem kā vienai no tiesisko attiecību pusēm esot

uzlikta nesamērīga individuāla finansiālā nasta.

Pieteikumu iesniedzējas esot reģistrētas pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju reģistrā. Tādēļ tās no zemes, uz kuras atrodas

citām personām piederoša būve, iznomāšanas saņemot mazāku

ienākumu nekā tie zemes īpašnieki, kuri nav reģistrēti kā

pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, bet arī iznomā savu zemi,

uz kuras atrodas citām personām piederoša būve. Tādējādi ar

apstrīdēto normu esot pārkāpts Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.

Abās minētajās personu grupās ietilpstošās personas atrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Abas grupas vienojošā pazīme

esot zemes piespiedu nomas attiecības gadījumos, kad uz zemes

īpašuma atrodas citām personām piederoša būve. Gan vienā, gan

otrā gadījumā zemes īpašniekiem esot pienākums savu zemesgabalu

nodot lietošanā būvju īpašniekiem. Piespiedu nomas tiesisko

attiecību gadījumos esot ierobežotas īpašnieka tiesības pašam

brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu zemesgabalu vai ne, kā arī

tiesības brīvi izvēlēties nomnieku un nomas maksas apmēru.

Apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme izpaužoties

tādējādi, ka zemes īpašnieks, kas ir pievienotās vērtības nodokļa

maksātājs, nevar saņemt ar likumu noteikto nomas maksas apmēru,

jo piespiedu nomas maksā jau ir ietverts pievienotās vērtības

nodoklis. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šīs atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis esot nodrošināt valsts budžeta

ienākumus no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas, vienlaikus

aizsargājot dzīvokļu īpašnieku intereses, proti, nepieļaujot ar

zemes nomas maksu saistīto maksājumu palielināšanos. Tomēr,

nosakot šādu atšķirīgu attieksmi, neesot ievērots samērīguma

princips, jo apstrīdētās normas dēļ vienai no grupām - zemes

īpašniekiem, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāji -

tiesības gūt ienākumu no sava īpašuma esot ierobežotas tiktāl, ka

attiecīgās personas faktiski šīs tiesības vispār nebaudot.

Apstrīdētā norma esot pretrunā ar pievienotās vērtības nodokļa

pamatprincipiem, jo saskaņā ar tiem pievienotās vērtības nodokļa

maksātājs ir pakalpojuma saņēmējs. Valsts nedrīkstot iekasēt no

pakalpojuma sniedzēja pievienotās vērtības nodokli, ko tas nav

saņēmis no pakalpojuma saņēmēja.