4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un

trešajam teikumam.

Apstrīdētā norma nenosakot pienākumu maksāt pievienotās

vērtības nodokli piespiedu nomas tiesisko attiecību gadījumā, bet

gan dodot jēdziena "pakalpojumu sniegšana"

legāldefinīciju. Tādējādi tā pati par sevi neradot tiesiskas

sekas un pati par sevi neaizskarot Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības. Tas, ka pakalpojumu sniegšana (arī lietu noma) par

atlīdzību kā saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikts

darījums ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, izrietot

no Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2.

punkta, interpretējot to kopsakarā ar apstrīdēto normu.

Tāpat, pēc Saeimas ieskata, akciju sabiedrība "Zemes

īpašnieku ģilde" pirms vēršanās Satversmes tiesā neesot

izmantojusi visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās tiesības ar

vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti,

administratīvo tiesu kompetencē ietilpstot kontrole pār to, kā

Valsts ieņēmumu dienests piemērojis Pievienotās vērtības nodokļa

likuma normas. Tā vietā akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku

ģilde" esot vispārējās jurisdikcijas tiesā citstarp

risinājusi jautājumu par to, vai būvju īpašniekiem ir pienākums

kompensēt papildus nomas maksai arī pievienotās vērtības nodokli.

Citiem vārdiem, tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā neesot

vispārējais tiesību aizsardzības līdzeklis, jo tā nerisinot

tiesiskās attiecības saistībā ar pienākumu maksāt pievienotās

vērtības nodokli. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka akciju

sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" nav ievērojusi sešu

mēnešu termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes

tiesā.

Apstrīdētā norma esot pieņemta un izsludināta Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un esot publiski

pieejama. Tā esot arī pietiekami skaidri formulēta, jo

nepārprotami nosakot, ka par pakalpojumu sniegšanu Pievienotās

vērtības nodokļa likuma izpratnē ir uzskatāma arī lietu noma.

Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar Pievienotās vērtības

nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2. punktu, esot iespējams

secināt, ka tādi pakalpojumi, kas sniegti saimnieciskās darbības

ietvaros, tostarp lietu noma, ir apliekami ar pievienotās

vērtības nodokli.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts sabiedrības labklājības aizsardzības labad, un ar to

esot iespējams sasniegt šo mērķi, jo pievienotās vērtības

nodoklis, pildot savu fiskālo funkciju, nodrošina ieņēmumus

valsts budžetā. Nepastāvot arī saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Nomas maksas

atbrīvošana no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli neesot

uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, jo nodokļu iekasēšana esot

svarīga valsts finansiālā interese un nodokļu ieviešana

ietilpstot likumdevēja rīcības brīvībā. Tāpat arī pienākuma

maksāt pievienotās vērtības nodokli noteikšana būvju īpašniekiem

neesot saudzējošāks līdzeklis, jo tādā gadījumā nelabvēlīgākā

situācijā nonāktu tie būvju īpašnieki, kuriem piespiedu nomas

attiecības izveidojušās ar zemesgabala īpašnieku, kuram ir

pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli. Nevienlīdzīga

tiesiskā situācija rastos arī tajos gadījumos, kad zemesgabalu

īpašnieki, kas neatrodas piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās,

peļņas gūšanas nolūkā iznomātu savu zemesgabalu un viņiem

saglabātos pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli.

Pieteikumu iesniedzējas savas saimnieciskās darbības ietvaros

esot peļņas gūšanas nolūkā apzināti izvēlējušās iegādāties tādus

zemesgabalus, uz kuriem atrodas citām personām piederošas būves.

Tātad Pieteikumu iesniedzējām vajadzējis apzināties to, ka

noteiktos gadījumos tām radīsies pienākums maksāt pievienotās

vērtības nodokli. Zemesgabala īpašniekam piespiedu nomas tiesisko

attiecību ietvaros pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli

par nomas maksu varot rasties tikai tad, ja tas pats brīvprātīgi

reģistrējas Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistrā, vai tad, ja tā veikto ar pievienotās vērtības

nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējā

vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā ir pārsniegusi 40 000

euro. Tādējādi tipiskās situācijās zemesgabalu īpašniekiem

piespiedu nomas tiesisko attiecību ietvaros nemaz nerodoties

pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli par nomas maksu.

Sabiedrības interesēs esot efektīvas nodokļu iekasēšanas sistēmas

nodrošināšana, savukārt Pieteikumu iesniedzēju tiesībām uz

īpašumu nodarītais kaitējums esot salīdzinoši mazs.

Pēc Saeimas ieskata, zemes īpašnieki, uz kuriem piederošajiem

zemesgabaliem atrodas trešajām personām piederošas būves un kuri

ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, un zemes īpašnieki, uz

kuriem piederošajiem zemesgabaliem atrodas trešajām personām

piederošas būves, bet kuri nav pievienotās vērtības nodokļa

maksātāji, neatrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos

apstākļos. Lai arī abas šīs grupas vienojot pazīme - piespiedu

nomas tiesiskās attiecības -, neesot iespējams salīdzināt

personas, kuras ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, ar

tādām personām, kuras nav pievienotās vērtības nodokļa maksātāji.

Viens no pievienotās vērtības nodokļa pamatprincipiem esot tāds,

ka šo nodokli maksā tikai nodokļu maksātājs, kas ir reģistrēts kā

pievienotās vērtības nodokļa maksātājs vai kam saskaņā ar likumu

ir jābūt reģistrētam kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājam.

Izskatāmajā lietā neesot iespējams salīdzināt minētās personu

grupas arī kontekstā ar tiesībām saņemt likumā noteikto nomas

maksu, jo šajā lietā neesot apstrīdētas tiesību normas, kas

nosaka nomas maksas apmēru piespiedu nomas tiesisko attiecību

gadījumos.