3. pants

Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" un Dobeles

rajona Bērzes pagasta zemnieku saimniecība

"DZIRNAVAS" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) -

uzskata, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 1. panta otrās

daļas 3.1 punkta vārdi "vai citu darbības

atbalstu elektroenerģijas ražošanai",

30.4 panta pirmā un otrā daļa,

31.4 panta pirmās daļas otrais teikums un pārejas

noteikumu 83. punkts (turpmāk arī - apstrīdētais regulējums)

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam.

3.1. Pieteikumu iesniedzējas savas komercdarbības

ietvaros tām piederošajās hidroelektrostacijās ražojot

elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos energoresursus.

Laikā no 1998. gada līdz 2006. gadam sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" esot saņēmusi

valsts atbalstu, proti, tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

par iepirkuma cenu, kas bija atbilstoša divkāršam valsts akciju

sabiedrības "Latvenergo" elektroenerģijas realizācijas

vidējam aprēķina tarifam (turpmāk arī - atbalsts "dubultā

tarifa" ietvaros). Tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ekonomikas

ministrijas lēmumu, tā ieguvusi 2009. gada 9. februārī.

Savukārt Dobeles rajona Bērzes pagasta zemnieku saimniecība

"DZIRNAVAS" atbalstu "dubultā tarifa"

ietvaros esot saņēmusi laikā no 1996. gada līdz

2004. gada 1. jūnijam, bet 2007. gada

23. novembrī ar Ekonomikas ministrijas lēmumu tai piešķirtas

tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Pieņemot Grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā,

likumdevējs citstarp esot konkretizējis atbalsta perioda

jēdzienu, tajā iekļaujot arī to atbalstu, ko elektroenerģijas

ražotāji saņēmuši pirms tam, kad ieguvuši tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tā

rezultātā Pieteikumu iesniedzējām valsts atbalsts obligātā

iepirkuma sistēmas ietvaros tikšot pārtraukts jau 2023. gada

15. februārī, jo tās pirms tam, kad ieguva tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, bija

saņēmušas citu atbalstu un tas tiek ieskaitīts kopējā atbalsta

periodā.

Tāpat likumdevējs ar Grozījumiem Elektroenerģijas tirgus

likumā esot mainījis iepriekš noteikto obligātā iepirkuma

ietvaros darbojošos elektrostaciju pārkompensācijas novēršanas

mehānismu, jo paredzējis ņemt vērā arī to valsts atbalstu, ko

komersanti saņēmuši pirms tam, kad ieguvuši tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Iepriekš

normatīvajos tiesību aktos noteiktajā matemātiskajā aprēķinā

pārkompensācijas novēršanai esot bijis paredzēts ņemt vērā tikai

tādu atbalstu, kas sniegts saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus

likuma 29. pantu. Pēc šāda principa cenas diferencēšanas

koeficients pārkompensācijas novēršanai esot noteikts arī abām

Pieteikumu iesniedzējām. Turklāt tieši šāda pārkompensācijas

riska novēršanas metode ar Eiropas Komisijas 2017. gada

24. aprīļa lēmumu par valsts atbalstu lietā

Nr. SA.43140 (2015/NN) (turpmāk - Eiropas Komisijas lēmums)

esot atzīta par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

Pieteikumu iesniedzēju tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un par to saņemt

noteikta apmēra atlīdzību ietilpstot Satversmes 105. panta

tvērumā. Ar apstrīdēto regulējumu šīs tiesības esot ierobežotas.

Turklāt likumdevējs esot pārkāpis arī tiesiskās drošības

principu, tiesiskās paļāvības principu un ilgtspējīgas attīstības

principu.

3.2. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais

pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, jo neesot ievērots labas likumdošanas princips.

Proti, likumdevējs neesot izvērtējis likumprojektā paredzēto

tiesību normu atbilstību nedz tiesiskās drošības un tiesiskās

paļāvības principiem, nedz Satversmei un Eiropas Savienības

tiesību normām. Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada

11. decembra direktīvas 2018/2001 par no atjaunojamajiem

energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu

(turpmāk - Direktīva 2018/2001) 6. panta pirmajā daļā

ietvertais finansiālā atbalsta stabilitātes princips liedzot

dalībvalstīm ar atbalstu saistītos nosacījumus pārskatīt tā, ka

negatīvi tiek ietekmētas šādi piešķirtās tiesības un apdraudēta

jau atbalstīto projektu ekonomiskā dzīvotspēja. Pieņemot

apstrīdēto regulējumu, Latvija esot rīkojusies pretēji šim

principam, tādējādi apdraudot arī savu mērķu sasniegšanu

attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvara

palielināšanu kopējā enerģijas galapatēriņā. Turklāt pirms

apstrīdētā regulējuma pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis

pienācīgas analīzes un pamatojuma tam, lai "dubultā

tarifa" ietvaros saņemto atbalstu iekļautu atbalsta perioda

jēdzienā un mainītu iepriekš noteikto pārkompensācijas aprēķina

mehānismu. Tāpat likumdevējs neesot nodrošinājis to, lai gan pats

likumdošanas process, gan tā rezultātā pieņemtais apstrīdētais

regulējums būtu vērsts uz ilgtspējīgu attīstību.

3.3. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts nolūkā

būtiski reformēt vai pat atcelt obligātā iepirkuma atbalsta

sistēmu. Tomēr šāds mērķis neesot leģitīms.

Izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti pamattiesību

ierobežojuma šķietami leģitīmo mērķu sasniegšanai. Likumdevēja

rīcība, kas esot vērsta uz to, lai kavētu no atjaunojamiem

energoresursiem iegūtās enerģijas jomas attīstību, ne tikai

apdraudot komersantus, bet ilgtermiņā varot nodarīt būtisku

kaitējumu arī visas sabiedrības labklājībai, liedzot cilvēkiem

iespējas dzīvot vidē, kur tiktu mazināta klimata pārmaiņu

nelabvēlīgā ietekme.

Būtiska elektroenerģijas ražotāju ekonomiskās dzīvotspējas un

tiem obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros sniegtā atbalsta

ierobežošana novedīšot pie tā, ka vairums ražotāju būs spiesti

savu darbību izbeigt. Ja likumdevējs faktiski ir izvēlējies

atteikties no obligātā iepirkuma sistēmas, bet joprojām tiecas

sasniegt Latvijas un Eiropas Savienības izvirzītos mērķus

attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvara

palielināšanu kopējā enerģijas galapatēriņā, tad tam obligātā

iepirkuma sistēmas vietā būtu jāpiedāvā ekonomiski pamatoti

alternatīvi risinājumi, kas nodrošinātu ražotāju pāreju no

obligātā iepirkuma uz kādu cita veida atbalstu. Lai gan esot

pieejami citi, alternatīvi pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu sasniegšanas līdzekļi, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

regulējumu, tos neesot vērtējis.

Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiek ierobežotas

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, neesot lielāks par to

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Atbalsts

elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros esot

uzskatāms par ilgstoši īstenotu un tiesību aktos nostiprinātu

Latvijas valsts politiku. Šāda ilgstoša, sistemātiska un

konsekventa valsts politika nozīmējot to, ka izmaiņas

normatīvajos aktos, ar kuriem attiecīgā politika tiek īstenota,

ir ieviešamas īpaši piesardzīgi un pārdomāti, lai neapdraudētu

attiecīgo komersantu dzīvotspēju. Būtiski esot tas, lai Latvija

ne tikai sasniegtu vismaz 40 procentu atjaunojamo

energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā līdz

2020. gadam, bet arī visiem spēkiem attīstītu šo nozari,

tādējādi dodot savu ieguldījumu Eiropas Komisijas izvirzītā mērķa

- paaugstināt šo rādītāju līdz vismaz 50 procentiem -

sasniegšanu 2030. gadā. Apstrīdētais regulējums apdraudot šo

mērķu sasniegšanu.

Lai gan obligātā iepirkuma sistēmas izmaksas daļēji sedz

elektroenerģijas galapatērētāji, tomēr ilgtermiņā no šādas

sistēmas esības ieguvēja esot visa sabiedrība. Obligātā iepirkuma

sistēmas atcelšana varot apdraudēt sabiedrības labklājību,

izraisot, piemēram, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenas

pieaugumu, kā arī būtiski kavējot enerģētikas politikas virzību

uz vides aizsardzību un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu.

3.4. Attiecībā uz obligātā iepirkuma atbalsta

mehānisma kopējo periodu apstrīdētais Elektroenerģijas tirgus

likuma pārejas noteikumu 83. punkts nosakot, ka

elektroenerģijas ražotājiem, kuriem tiesības uz valsts atbalstu

piešķirtas pirms 2020. gada 15. februāra uz laiku, kas

pārsniedz 2023. gada 15. februāri, un kuriem atbalsta

periods konkrētajā dienā sasniedzis 20 gadus, šo atbalstu

turpina sniegt līdz 2023. gada 15. februārim.

Savukārt attiecībā uz apstrīdēto Elektroenerģijas tirgus

likuma 31.4 panta pirmās daļas otro teikumu

likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu līdz

2020. gada 31. augustam izstrādāt pārkompensācijas

aprēķina veikšanas kārtību un nosacījumus. Saskaņā ar šā likuma

pārejas noteikumu 76. punktu sešu mēnešu laikā pēc attiecīgo

Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās tikšot veikta

elektrostaciju kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas

atbilstības un pārkompensācijas izvērtēšana.

Tomēr likumdevējs neesot pamatojis, kāpēc šāds laika posms

būtu uzskatāms par saprātīgu, atbilstošu un samērīgu pārejas

periodu. Likumdevēja rīcība, proti, vēsturiski saņemtā atbalsta

iekļaušana kopējā atbalsta periodā ar atpakaļvērstu spēku un

iepriekš noteiktās pārkompensācijas aprēķina veikšanas kārtības

pārskatīšana, esot uzskatāma par būtisku tiesiskās paļāvības

principa pārkāpumu, ko nevarot attaisnot nekādi nepamatota

pārejas perioda noteikšana. Turklāt likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto regulējumu, neesot paredzējis nekādus kompensējošus

mehānismus attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējām.

3.5. Atbilstoši Satversmes 1. pantam

likumdevējam esot pienākums savā darbībā ievērot ilgtspējīgas

attīstības principu.

Kā izrietot no Latvijas vidējā termiņa un ilgtermiņa politikas

un attīstības plānošanas dokumentiem to kopsakarā, atjaunojamo

energoresursu izmantošanas īpatsvara palielināšana enerģijas

iegūšanā ir izvirzīta par vienu no Latvijas īstermiņa un arī

ilgtermiņa attīstības stratēģijas pamatelementiem. To pieprasot

arī Eiropas Savienības normatīvie akti. Pieņemot apstrīdēto

regulējumu, likumdevējs esot pārkāpis ilgtspējīgas attīstības

principu.

3.6. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem

Pieteikumu iesniedzējas norāda argumentus, kādēļ tās nepiekrīt

Saeimas apsvērumiem par to, ka apstrīdētais regulējums neaizskar

to tiesības uz īpašumu, kas noteiktas Satversmes 105. panta

pirmajā teikumā. Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka ar

administratīvajiem aktiem tām piešķirtajām tiesībām pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par

paaugstinātu cenu pašām par sevi piemīt ekonomiska vērtība un tās

aizsargā Satversmes 105. panta pirmais teikums. Savukārt

apstrīdētais regulējums šīs tiesības aizskarot, jo samazinot

Pieteikumu iesniedzējām piešķirtā obligātā iepirkuma apjomu.

Atbalsta "dubultā tarifa" ietvaros iekļaušana

atbalsta periodā un pārkompensācijas aprēķinā neesot saderīga ar

Eiropas Komisijas lēmumu. Ar apstrīdēto regulējumu tiekot ar

atpakaļvērstu spēku pārskatītas Pieteikumu iesniedzējām jau

iepriekš piešķirtās tiesības, tādējādi negatīvi ietekmējot un

apdraudot jau atbalstīto projektu ekonomisko dzīvotspēju. Tas

esot pretrunā ar Direktīvas 2018/2001 6. pantu.