5. pants

Pieaicinātā persona - Ekonomikas

ministrija - uzskata, ka ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu

iesniedzējām netiek ierobežotas Satversmes 105. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Arī pēc apstrīdētā

regulējuma pieņemšanas Pieteikumu iesniedzējām esot tiesības

turpināt elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu obligātā

iepirkuma ietvaros.

5.1. Elektroenerģijas ražotājiem jau sākotnēji

vajadzējis saprast to, ka valsts atbalsts elektroenerģijas

ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem var tikt sniegts tikai

noteiktu laiku un atbalsta apmēram jābūt samērīgam. Ievērojot to,

ka obligātā iepirkuma izmaksas sedz visi Latvijas

elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam

elektroenerģijas patēriņam, sabiedrības interesei par valsts

līdzekļu saprātīgu izlietojumu un komersantu pārkompensācijas

novēršanu esot dodama priekšroka iepretim komersantu interesei

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Elektroenerģijas ražotājiem neesot varējusi veidoties

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka regulējums valsts

atbalsta jomā netiks pārskatīts nolūkā aizsargāt sabiedrības

labklājību. Turklāt likumdevējs esot noteicis pietiekami ilgu

pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi

elektroenerģijas ražotāji varētu pienācīgi plānot savu turpmāko

darbību atbilstoši apstrīdētajam regulējumam.

5.2. Vēsturiskais atbalsts, ko komersanti saņēmuši

pirms tam, kad ieguva tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros, neesot uzskatāms par valsts atbalstu

Eiropas Savienības tiesību normu izpratnē. Tomēr šis atbalsts

esot bijis veidots pēc tādiem pašiem principiem kā obligātais

iepirkums, un tā mērķis esot bijis sekmēt elektroenerģijas

ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem. Obligātais iepirkums

pēc būtības esot vēsturiskā atbalsta turpinājums.

Vēsturiskā atbalsta iekļaušana atbalsta jēdzienā un

pārkompensācijas aprēķinā esot saderīga ar Eiropas Komisijas

lēmumu. Ņemot vērā ilgo atbalsta sistēmas darbības periodu,

valstij esot tiesības periodiski izvērtēt, vai tas nav pārmērīgs

atbalsta mērķu sasniegšanai, un, ja nepieciešams, to pielāgot

tādējādi, lai nodrošinātu atbalsta sistēmas ilgtspēju un izmaksu

samērīgumu.

Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma pieņemšanas

sekas ir pielīdzināmas tai ekonomiskajai situācijai, kāda varētu

rasties tad, ja obligātā iepirkuma sistēma tiktu pilnībā atcelta.

Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu obligātais iepirkums netiekot

atcelts. Turklāt šis regulējums attiecoties tikai uz tām

elektrostacijām, kuras pirms tam, kad ieguvušas tiesības pārdot

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, saņēma citu

atbalstu. Tādēļ neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētais

regulējums var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz elektroenerģijas

un siltumenerģijas cenām vai valsts atbalsta mērķu sasniegšanu

attiecībā uz videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvaru kopējā

enerģijas galapatēriņā. Esot jāņem vērā arī tas, ka valsts kopējā

atjaunojamās elektroenerģijas politika ir daudz plašāka un

neaprobežojas tikai un vienīgi ar atbalstu elektroenerģijas

ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros.