18. pants

Ievērojot to, ka pamattiesību aizskārumu, pret kuru

iebilst Pieteikuma iesniedzējs, izraisa nevis apstrīdētā norma,

bet citas tiesību normas, Satversmes tiesai ir jālemj par iespēju

un nepieciešamību paplašināt prasījuma robežas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010‑31‑01 12.6. un 12.7. punktu).

Atbilstoši Satversmes tiesas likumā ietvertajam pieteikuma

principam Satversmes tiesa nav tiesīga pati pēc savas iniciatīvas

uzsākt tiesvedību bez pieteikuma, kurā ietverts konkrēts

prasījums. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

noteiktos gadījumos var tikt paplašinātas prasījuma robežas jau

ierosinātās lietās, ja ir ievēroti divi kumulatīvi kritēriji.

Proti, lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas

ir iespējams un nepieciešams paplašināt, jānoskaidro, vai tiesību

norma, attiecībā uz kuru prasījums būtu paplašināms, ir tik cieši

saistīta ar lietā tieši apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana

iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās

lietas izlemšanai. Vienlaikus Satversmes tiesai jāpārliecinās,

vai prasījuma robežu paplašināšana nepārkāpj Satversmes tiesas

procesa principus (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29.

decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑06‑03 17. punktu).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 20. panta devītās daļas

1.-3. punktam gadījumā, ja pēc Satversmes tiesā iesniegta

pieteikuma ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa nosūta lietas

dalībniekam - institūcijai vai amatpersonai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - lēmuma par lietas ierosināšanu un pieteikuma

norakstu, kā arī uzaicina attiecīgo institūciju iesniegt atbildes

rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko

pamatojumu. Šajās Satversmes tiesas likuma normās ietverts

princips, ka Satversmes tiesas procesā institūcijai vai

amatpersonai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, ir jāpiedalās lietā

kā lietas dalībniekam.

Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā sniegtais juridiskais

pamatojums ir balstīts uz viņa viedokli, ka Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu konkrētajos

apstākļos rada tieši apstrīdētā norma, kuru pieņēmis Ministru

kabinets. Attiecīgi tieši Ministru kabinets izskatāmajā lietā

tika atzīts par institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, un

uzaicināts iesniegt atbildes rakstu. Pieteikuma iesniedzējs savu

pamattiesību aizskārumu nav saistījis ar Dienesta gaitas likuma

normām, no kurām izriet tas, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas

koledžas direktora amats ir amatpersonas ar speciālo dienesta

pakāpi amats, nav apstrīdējis šo normu satversmību un līdz ar to

nav arī sniedzis juridisko pamatojumu par šo normu neatbilstību

Satversmei. Savukārt Saeima - institūcija, kas pieņēmusi Dienesta

gaitas likumu, - nav izskatāmās lietas dalībniece un nav sniegusi

viedokli par šā likuma normu satversmību. Tādējādi prasījuma

robežu paplašināšanai izskatāmajā lietā nav pamata.

Līdz ar to izskatāmajā lietā nav

iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt

tiesvedību.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2020-66-03 "Par Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra

noteikumu Nr. 810 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm amatu klasifikāciju" 1.

pielikuma, ciktāl tajā 2.1. saimes VII līmeņa koledžas direktora

amatam noteikta augstākā speciālā dienesta pakāpe - pulkvedis,

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 106. panta pirmajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova