13. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma

tai vēl nav piemērota. Proti, Pieteikuma iesniedzēja vēl nav ar

Padomes lēmumu izslēgta no zvērinātu advokātu skaita. Ņemot vērā

minēto, esot konstatējams nākotnē sagaidāms Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārums.

13.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu persona var iesniegt

konstitucionālo sūdzību, ja tiesību norma, kas neatbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normai, rada personai Satversmē ietverto

pamattiesību aizskārumu.

Pamattiesību aizskārums ir radies, ja tiesību norma, kuru

persona uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai,

tai jau ir piemērota ar tiesību piemērošanas aktu. Pamattiesību

aizskārums var tikt konstatēts arī gadījumos, kad tiesību normas

tiesiskās sekas pašas par sevi ietiecas personas pamattiesībās un

nav nepieciešams tiesību piemērošanas akts, lai panāktu tiesību

normā noteikto tiesisko seku iedarbību uz personu.

Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atsevišķos gadījumos

personai nav nepieciešams sagaidīt augstāka juridiska spēka

tiesību normai neatbilstošas tiesību normas tiesisko seku

iedarbību, ar kuru tiek radīts aizskārums (sal. sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012‑16‑01 21.1.

punktu). Persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt arī

tad, ja tiesību norma jau tagad liek tai pieņemt lēmumus, kurus

vēlāk grozīt nebūs iespējams, un ir skaidri paredzams un zināms,

ka personas pamattiesības nākotnē tiks aizskartas.

Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kad izskatāmajā

lietā apstrīdētā norma ir radījusi vai arī tikai nākotnē radīs

tiešu Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu.

13.2. No Advokatūras likuma 16. panta teksta "no

zvērinātu advokātu skaita izslēdz [..]" un 34. panta 1.

punkta teksta "Latvijas Zvērinātu advokātu padome [..] lemj

par izslēgšanu [..] no zvērinātu advokātu [..] skaita [..]"

sistēmas izriet, ka Padome pieņem lēmumu par Advokatūras likuma

16. pantā minēto pamatu piemērošanu konkrētai personai un tās

izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita. No likuma teksta

pirmšķietami izriet, ka tikmēr, kamēr Padome šādu piemērošanas

aktu nav izdevusi, Advokatūras likuma 16. pantā minētais

izslēgšanas pamats vēl neietekmē personas tiesības darboties kā

zvērinātam advokātam.

Advokatūras likuma 16. pantā ir norādīti astoņi atšķirīgi

tiesiskie pamati, kuriem iestājoties personu izslēdz no zvērinātu

advokātu skaita. Piemēram, Advokatūras likuma 16. panta 9. punkts

noteic, ka no zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kurām

uzlikts disciplinārsods - izslēgšana no zvērinātu advokātu

skaita. Šajā gadījumā saskaņā ar Advokatūras likuma 73. panta

pirmās daļas 5. punktu un šā panta otro daļu ir paredzēta abu

institūciju - gan disciplinārlietu komisijas, gan Padomes -

iesaiste, pirmajai lemjot par soda piemērošanu, bet otrajai

pieņemot lēmumu par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu

skaita. Tomēr no likuma neizriet, ka disciplinārlietu komisijas

lēmums Padomei būtu saistošs, lemjot par personas izslēgšanu no

zvērinātu advokātu skaita vai atstāšanu tajā. Citiem vārdiem,

Padomes darbības nav formālas, un tā pati pēc būtības pieņem

lēmumu (sal. sk. Senāta 2019. gada 26. jūnija sprieduma

lietā Nr. SKA-877/2019 15. punktu).

Līdzīga situācija ir konstatējama Advokatūras likuma 16. panta

7. punkta piemērošanas gadījumos - tas noteic, ka no zvērinātu

advokātu skaita izslēdz personas, kuras šā likuma 39. pantā

paredzētajā iesniegumā nepatiesi apliecinājušas, ka to uzņemšanai

zvērinātos advokātos nav šķēršļu. Saskaņā ar Advokatūras likuma

39. pantu persona apliecina, ka tās uzņemšanai zvērinātu advokātu

skaitā nav šā likuma 15. pantā minēto šķēršļu - tas citstarp

ietver, piemēram, to, ka persona prot valsts valodu augstākajā

līmenī (sk. Advokatūras likuma 15. panta 1. punktu un 14.

panta 5. punktu). Arī administratīvā tiesa ir atzinusi, ka

pat gadījumos, kad nav atrodama valsts valodas prasmes

atestācijas apliecība, tas nevar tikt vērtēts kā tā fakta

pierādījums, ka personai nav veikta valsts valodas prasmes

atestācija, jo ir jābūt iespējai šo faktu pierādīt vai noliegt

citā veidā. Proti, šādos gadījumos Padomei ir pienācīgi

jāpierāda, ka persona ir nepatiesi apliecinājusi valsts valodas

prasmi (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 31.

oktobra sprieduma lietā Nr. A420175917 20. punktu). Tātad,

lai persona tiktu izslēgta no zvērinātu advokātu skaita,

pamatojoties uz Advokatūras likuma 16. panta 7. punktu, Padomei

ir pienācīgi jāpierāda tas, ka persona ir nepatiesi

apliecinājusi, ka tās uzņemšanai zvērinātu advokātu skaitā nav

šķēršļu. Tādējādi Padomei ir pienākums ievākt nepieciešamo

informāciju, veikt pārbaudi, lai konstatētu šādu faktu. Līdz ar

to arī šajā gadījumā Padomes darbības un tādējādi arī pieņemtais

lēmums nav formāls, bet gan ir izšķirošs konstatēšanai, ka

persona neatbilst Advokatūras likuma 16. panta prasībām.

Advokatūras likuma 16. pantā ir norādīti arī tādi tiesiskie

pamati, kuru iestāšanās gadījumā vēlāk pieņemts Padomes lēmums

par personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita nerada

tiesisku ietekmi uz personas tiesībām uz nodarbošanos, jo to rada

jau Advokatūras likuma 16. pantā norādīta tiesiskā pamata

iestāšanās.

Piemēram, Advokatūras likuma 16. panta 4. punkts noteic, ka no

zvērinātu advokātu skaita izslēdz personas, kuras sodītas par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, bet šā panta 6. punkts - ka no zvērinātu

advokātu skaita izslēdz personas, kurām ar tiesas spriedumu

kriminālprocesā atņemtas tiesības ieņemt advokāta amatu. Šādos

gadījumos persona jau ar likumā noteiktā kārtībā spēkā stājušos

nolēmumu (tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu) ir

atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Ja tiktu

atzīts, ka laika posmā starp šādu nolēmumu un Padomes lēmumu par

personas izslēgšanu no zvērinātu advokātu skaita persona vēl

saglabā tiesības uz nodarbošanos zvērināta advokāta statusā, tas

novestu pie tiesību sistēmai neatbilstoša rezultāta. Būtībā šādos

gadījumos Padomes lēmuma par personas izslēgšanu no zvērinātu

advokātu skaita mērķis ir izdarīt izmaiņas zvērinātu advokātu

sarakstā un informēt par to pārējo sabiedrību. Citiem vārdiem,

jau pirms Padomes lēmuma pieņemšanas ir iestājies tāds apstāklis,

kas saskaņā ar likumdevēja izšķiršanos nav savienojams ar

zvērināta advokāta statusu jeb tā būtību, un Padomes lēmums nevar

radīt citas tiesiskas sekas.

13.3. Konkretizējot apstrīdētās normas saturu, ir

secināms, ka brīdī, kad spēkā stājas lēmums par kriminālprocesa

par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigšanu uz

nereabilitējoša pamata, persona vairs neatbilst prasībām, kas

izvirzītas zvērinātam advokātam. Šādā gadījumā, lai gan Padome

vēl varbūt nemaz nav pieņēmusi lēmumu par personas izslēgšanu no

zvērinātu advokātu skaita, tiesisks šķērslis būt par zvērinātu

advokātu attiecīgajai personai ir radies jau brīdī, kad stājās

spēkā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša

pamata. Ja pieņemtu par pareizu uzskatu, ka apstrīdētā norma rada

tiesiskas sekas tikai ar tiesību piemērošanas akta - Padomes

lēmuma - starpniecību, tas novestu pie tā, ka persona, kura

neatbilst likumā zvērinātam advokātam noteiktajām prasībām, var

tiesiski praktizēt kā zvērināts advokāts tikmēr, kamēr Padome nav

pieņēmusi lēmumu par tās izslēgšanu no zvērinātu advokātu

skaita.

Tāpat Advokatūras likuma normu satura noskaidrošanā, arī

apstrīdētās normas satura noskaidrošanā, ir jāievēro Advokatūras

likuma mērķis. Saskaņā ar Advokatūras likuma 2. pantu advokatūra

ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Zvērinātam

advokātam kā pie tiesu varas piederošai personai likumdevējs ir

uzticējis rūpes gan par citu personu, gan arī Latvijas tiesību

sistēmas aizsardzību kopumā. Tādēļ likumdevējs zvērinātiem

advokātiem izvirzījis augstas profesionalitātes prasības,

noteicis, kādas personas var kļūt par zvērinātu advokātu un kādos

gadījumos personas piederība pie zvērinātu advokātu skaita nav

iespējama vai pieļaujama. Ievērojot likuma mērķi nodrošināt, ka

zvērināta advokāta pienākumus veic tikai tādas personas, kuras

atbilst likuma prasībām, apstrīdētā norma interpretējama

tādējādi, ka tajā minētā tiesiskā pamata iestāšanās ir šķērslis,

kas liedz personai turpināt nodarbošanos zvērināta advokāta

statusā.

13.4. Saskaņā ar Advokatūras likuma 18. pantu Latvijas

Zvērinātu advokātu kolēģija ir neatkarīga Latvijas zvērinātu

advokātu profesionāla korporācija, kas apvieno visus Latvijā

praktizējošos zvērinātus advokātus - neatkarīgus un profesionālus

juristus, tai skaitā Pieteikuma iesniedzēju. Atbilstoši Latvijas

Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu 1.4. punktam kolēģijā pēc

profesijas principa apvienoti advokāti, lai citstarp izpildītu

Advokatūras likumā un citos likumos noteiktos uzdevumus.

Tādējādi, jo īpaši situācijā, kad likumdevējs ir izveidojis tādu

tiesisko regulējumu, kas respektē advokatūras neatkarību,

ikvienai personai, kas pieder pie zvērinātu advokātu saimes, ir

uzdevums rīkoties tā, lai tiktu ievērotas tiesību normas. Ja

zvērināts advokāts nonāk tādā faktiskajā un tiesiskajā situācijā,

kad viņš vairs neatbilst likumā noteiktajām amata prasībām, tad

šā zvērinātā advokāta visupirmais pienākums ir pašam apzināties,

ka šī situācija rada konkrētas tiesiskās sekas, kā arī

nekavējoties informēt par attiecīgajiem apstākļiem atbilstošo

institūciju, proti, Padomi. Minētais pienākums citstarp ir

saistīts ar zvērinātam advokātam izvirzīto prasību pēc

nevainojamas reputācijas. Reputācijas jautājums var tikt vērtēts

arī, ņemot vērā ētikas kodeksu, kas nosaka profesionālās

uzvedības prasības. Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa

1.2. apakšpunktā ir uzsvērts advokāta pienākums ievērot

profesionālās, ētikas normas, likumus un tiesību sistēmas

prasības. Tātad, ja ir iestājies apstrīdētajā normā minētais

apstāklis, jau no zvērinātam advokātam izvirzītās nevainojamas

reputācijas prasības izriet viņa pienākums ne vien apzināties

savu neatbilstību zvērināta advokāta amatam, bet arī šo

informāciju darīt zināmu atbildīgajai institūcijai.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētā norma zvērinātam advokātam rada tiešas tiesiskas sekas

ar tajā minētā tiesiskā pamata iestāšanos, t. i., ar brīdi, kad

stājas spēkā lēmums par kriminālprocesa par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata. Šāds

apstrīdētās normas radītais nodarbošanās tiesību ierobežojums nav

saistāms ar Padomes lēmumu par izslēgšanu no zvērinātu advokātu

skaita; citiem vārdiem sakot, tas nav nākotnē sagaidāms

pamattiesību aizskārums.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējai radīja tiešu Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu ar brīdi, kad

stājās spēkā lēmums, ar kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu tika izbeigts uz nereabilitējoša

pamata.