2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - persona K (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja kopš [..]. gada ir zvērināta advokāte.

[..]. gadā pret Pieteikuma iesniedzēju uzsākts kriminālprocess,

bet [..]. gada [..] Organizētās noziedzības un citu nozaru

specializētajā prokuratūrā pieņemts lēmums par kriminālprocesa

izbeigšanu daļā pret Pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz

Kriminālprocesa likuma 377. panta 3. punktu, jo iestājies

noilgums.

[..]. gada [..] Pieteikuma iesniedzēja saņēmusi Latvijas

Zvērinātu advokātu padomes (turpmāk - Padome) vēstuli. Tajā bijis

norādīts, ka Padome pieprasījusi informāciju un saņēmusi izziņu

no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Sodu reģistra, kurā

atspoguļota informācija par kriminālprocesa izbeigšanu pret

Pieteikuma iesniedzēju. Tādējādi pirmšķietami pastāvot pamats

Pieteikuma iesniedzējas izslēgšanai no zvērinātu advokātu skaita,

pamatojoties uz apstrīdēto normu.

Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu, un atzīst, ka tam ir divi leģitīmi

mērķi. Pirmkārt, tās esot citu cilvēku tiesības uz taisnīgu

tiesu. Otrkārt, tas, ka mazinās sabiedrības uzticēšanās

zvērinātiem advokātiem, varot novest arī pie tā, ka mazinās

sabiedrības uzticēšanās demokrātiskai tiesiskai valsts

iekārtai.

Šāds ierobežojums nenoliedzami novēršot risku, ka advokātu

saimē ietilpst personas, kuru vērtību sistēma vai attieksme pret

tiesībām varētu negatīvi ietekmēt klientam sniegtās juridiskās

palīdzības kvalitāti. Turklāt šis ierobežojums kalpojot tam, lai

fakts, ka ir konstatēta viena zvērināta advokāta vaina kādā

noziedzīgā nodarījumā, nemestu ēnu uz visu zvērinātu advokātu

saimi. Tomēr leģitīmais mērķis tiekot sasniegts tikai daļēji, jo

apstrīdētā norma izslēdzot iespēju par zvērinātu advokātu būt arī

personai, kura spēj sekmīgi nodrošināt kvalificētu juridisko

palīdzību un kurai piemīt augsti attīstītas profesionālās spējas

un morāli tikumiskā apziņa.

Apstrīdētā norma nenosakot atšķirīgas sekas atkarībā no radītā

citu personu vai sabiedrības interešu apdraudējuma un attiecoties

uz ikvienu noziedzīgu nodarījumu grupu. Minētās sekas neesot

ierobežotas laikā, jo saglabājoties visu mūžu. Apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums esot absolūts. Neesot rodams nedz

pamatojums likumdevēja izvēlei noteikt absolūtu aizliegumu, nedz

skaidrojums, kādēļ tas nepieciešams attiecīgajā apmērā, kādas ir

šāda aizlieguma piemērošanas sekas un vai šīs sekas ir samērīgas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums

nevarot tikt uzskatīts par attaisnojamu.

Ierobežojums neesot nepieciešams arī konkrētajā apmērā.

Apstrīdētajā normā neesot ņemts vērā tas, ka persona savu

uzvedību un vērtību sistēmu var mainīt. Turklāt apstrīdētā norma

aptverot ne vien noziegumus, bet arī kriminālpārkāpumus.

Kriminālpārkāpumu izdarījušas personas vērtējums sabiedrībā

ievērojami atšķiroties no tādas personas vērtējuma, kura

izdarījusi noziegumu. Tāpat esot šaubas par to, vai no zvērinātu

advokātu skaita būtu izslēdzamas personas, kuras atzītas par

vainīgām salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos.

Turklāt likumdevējs Latvijā esot izveidojis advokatūru kā tādu

sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu

biedru uzņemšanai un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru

tiek uzraudzīta advokātu profesionālā darbība, ētikas prasību

ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana. Tāpat

advokātus uzraugot tiesvedības procesos iesaistītās amatpersonas

un arī pašu advokātu klienti. Līdz ar to neesot nepieciešams

preventīvos nolūkos liegt tiesības sniegt juridisko palīdzību kā

zvērinātam advokātam pilnīgi visām personām, kuras atzītas par

vainīgām tīša noziedzīga nodarījumā izdarīšanā.

Tas, vai zvērināts advokāts, kas reiz pagātnē izdarījis kādu

noziedzīgu nodarījumu, ir vai nav persona, kas bauda sabiedrības

cieņu un uzticēšanos, vislabāk esot izvērtējams individuāli.

Vajagot vērtēt laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas, noziedzīgā nodarījuma veidu, raksturu un

personas attieksmi pret to, personas rīcību laikā pēc noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas, kā arī izdarītā noziedzīgā nodarījuma

saistību ar zvērināta advokāta profesionālo pienākumu

izpildi.

Visbeidzot, labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma, neesot lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas,

ka zvērināti advokāti nav amatpersonas, un likumdevējs attiecībā

uz zvērinātu advokātu tiesību ierobežošanu nebaudot tādu rīcības

brīvību, kāda pieļaujama, lemjot par valsts dienestā nodarbinātu

personu tiesību ierobežošanu. Tāpat zvērināts advokāts neesot

tiesību piemērotājs, tādējādi viņa tiesības nevarot tikt

ierobežotas tikpat lielā mērā kā to personu tiesības, kuras ir

pilnvarotas pieņemt saistošus lēmumus.

Esot jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma liedz turpināt

profesionālo pienākumu veikšanu personai, kas jau ir izvēlējusies

jomu, kurā vēlas sevi profesionāli pilnveidot, un noteiktu laika

posmu jau šos profesionālos pienākumus veikusi.