3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

106. panta pirmajam teikumam.

Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka

apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīmi mērķi: citu cilvēku tiesību un demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība. Advokatūra esot tiesiskas valsts justīcijas

neatņemama sastāvdaļa. Attiecīgi zvērināta advokāta vieta un loma

demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī Advokatūras likumā

noteiktais zvērināta advokāta profesionālās darbības regulējums

kalpojot tam, lai efektīvi nodrošinātu personu tiesību un

interešu aizsardzību, tostarp zvērināta advokāta aizstāvamā

tiesības uz aizstāvību.

Zvērinātu advokātu sniegtā palīdzība esot Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas

instruments un šo tiesību neatņemama sastāvdaļa. Likumdevējam

esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt pietiekami

stingras prasības zvērinātu advokātu darbībai, lai citām personām

tiktu nodrošinātas Satversmē garantētās tiesības un brīvības.

Zvērinātam advokātam esot nepieciešama dziļa un kompleksa

izpratne par vērtībām un pareizu uzvedību un arī pašam ar savu

uzvedību vajagot šo izpratni apliecināt. Personai, kuras tiesību

aizsardzībai juridisko palīdzību sniedz zvērināts advokāts,

vajagot būt pārliecinātai par to, ka šā advokāta izpratne par

valstī pastāvošo tiesisko regulējumu un tiesību sistēmu atbilst

vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskuma principam.

Krimināltiesību normu pārkāpšana šādu pārliecību neradot, bet gan

- tieši otrādi - radot šaubas par sniegtās juridiskās palīdzības

kvalitāti.

Tāpat zvērinātu advokātu palīdzība sekmējot ne vien tās

personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta,

bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi. Pēc

zvērinātu advokātu rīcības arī veidojoties priekšstats par visu

valsts tiesu sistēmu un tiesiskumu. Pēc Saeimas ieskata, tādā

gadījumā, ja zvērināta advokāta amatu varētu ieņemt persona, kura

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, mazinātos sabiedrības

uzticēšanās gan tiesu sistēmai piederīgām personām, gan pašai

valstij un demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai.

Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Nereabilitējošs pamats vai apstākļi esot

konstatējami situācijā, kad persona faktiski ir izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu. Tādas personas darbošanās zvērināta

advokāta amatā, kura pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu

nodarījumu, varot radīt priekšstatu, ka personas, kas pieder pie

redzamākajiem tiesību un valsts pamatprincipu aizstāvjiem, var

neievērot normatīvajos aktos noteikto un rīkoties pretēji tām

vērtībām, kuras aizsargāt un veicināt ir šo personu

pienākums.

Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzējas norādītajiem

personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmos

mērķus nevarot sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto

normu. Proti, persona, izdarot tīšu noziedzīgu nodarījumu,

apzinoties, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu aizsargātām

interesēm, tāpat šāda persona paredzot no savas darbības vai

bezdarbības izrietošās kaitīgās sekas un pat vēloties tās vai arī

apzināti pieļaujot šo seku iestāšanos. Sabiedrības uzticēšanās

tiesu sistēmai piederīgām personām un līdz ar to arī

demokrātiskai valsts iekārtai mazinātos, ja tāda persona kā

Pieteikuma iesniedzēja tomēr noteiktos apstākļos varētu ieņemt

zvērināta advokāta amatu.

Tiesu sistēmas un tai piederīgo personu profesionalitātes un

autoritātes saglabāšana esot visas sabiedrības interesēs.

Statistikas dati liecinot par to, ka lielākā daļa Latvijas

iedzīvotāju nepauž uzticēšanos tiesu sistēmai. Šādos apstākļos

izšķiroša nozīme esot ikviena zvērināta advokāta godīgai rīcībai.

Ņemot vērā zvērinātam advokātam piešķirtās pilnvaras un viņa

piederību tiesu sistēmai, zvērināta advokāta amatam izvirzītajiem

standartiem esot jābūt īpaši augstiem. Vajagot ņemt vērā to, ka

apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums attiecas tikai uz

personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tātad

likumdevējs apstrīdētajā normā esot noteicis pietiekami niansētu

ierobežojumu un tas esot saskaņots ar tiem ierobežojumiem, kas

noteikti citām tiesu sistēmai piederīgajām personām. Tāpat Saeima

nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka tās iespējas

izvēlēties alternatīvu nodarbošanos esot ierobežotas, un norāda,

ka juridiskā izglītība paver plašas iespējas, tostarp iespējas

strādāt valsts un pašvaldību institūcijās, izglītības iestādēs,

privātajā sektorā. Tādējādi pamattiesību ierobežojuma

nelabvēlīgās sekas personām, kurām apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma dēļ iespēja veikt zvērināta advokāta pienākumus ir

liegta, neesot lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā.