2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Romāns Bedins

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka apstrīdētā

norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 105. pantam.

2.1. Pieteikuma iesniedzējs 2019. gada augustā lūdzis

Jūrmalas pilsētas domes atļauju nocirst savā īpašumā astoņus

kokus, lai veiktu teritorijas izgaismošanu un apstādījumu

atjaunošanu ar citām koku sugām. Jūrmalas pilsētas domes Koku

vērtēšanas komisija (turpmāk - Komisija) 2019. gada septembrī

atļāvusi divu koku nociršanu, bet atteikusi sešu koku nociršanu,

jo tie esot ainaviski vērtīgi koki. Ar administratīvās tiesas

spriedumu atzīts, ka pašvaldības atteikums ir pamatots, jo koki

esot ainaviski vērtīgi un to izvietojums faktiski neiespaidojot

dienas gaismas brīvu ieplūšanu zemesgabala teritorijā.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs 2021. gada maijā lūdzis Jūrmalas

pilsētas domes atļauju nocirst savā īpašumā vienu koku, jo

uzskatījis, ka tas ir bīstams. Komisija 2021. gada jūnijā

atteikusi koka nociršanu, jo tas esot ainaviski vērtīgs un neesot

konstatēts, ka tas būtu bīstams. Ar tiesas spriedumu esot atzīts,

ka pašvaldības atteikums bijis pamatots.

Abos tiesas spriedumos esot argumentēts tas, ka saskaņā ar

apstrīdēto normu Pieteikuma iesniedzējam tika pamatoti liegts

nocirst kokus, jo tie bijuši ainaviski vērtīgi un to saglabāšanai

bijusi sabiedriska vērtība, t. i., to saglabāšana bijusi

sabiedrības interesēs un to nociršana privātpersonas interešu dēļ

neesot bijusi pieļaujama.

2.2. Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētā norma esot

piemērota. Tā liedzot viņam brīvi rīkoties ar savu īpašumu,

piemēram, plānot un mainīt apstādījumu struktūru, aizstāt vienu

koku sugu ar citu, novērst īpašuma vai cilvēku apdraudējumu, kā

arī veikt citas darbības.

2.3. Pašvaldība neesot bijusi tiesīga izdot apstrīdēto

normu, jo likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās

daļas 9. punkts neietverot pilnvarojumu pašvaldībai izdot

saistošos noteikumus par privātīpašumā esošu koku aizsardzību un

ciršanas ierobežojumiem; pašvaldība varot noteikt prasības

vienīgi pašvaldības koku aizsardzībai.

Meža likuma 8. panta pirmā daļa pilnvarojot Ministru kabinetu

izdot Ministru kabineta noteikumus par koku ciršanas kārtību.

Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumu Nr. 309

"Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža" (turpmāk - Koku

ciršanas noteikumi) 3. punkts nosakot, ka zemes īpašnieks vai

tiesiskais valdītājs kokus ārpus meža savā īpašumā vai valdījumā

esošajā teritorijā cērt pēc saviem ieskatiem, izņemot šo

noteikumu 4. punktā minētos gadījumus. Noteikumu 4.1. apakšpunkts

nosakot, ka attiecīgās zemes īpašniekam vai tiesiskajam

valdītājam nepieciešama pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus

meža, ja kokus cērt pilsētas teritorijā.

No iepriekš minētajām Koku ciršanas noteikumu normām izrietot,

ka koku ciršanas tiesiskais regulējums, ja to interpretē no

sistēmiskā viedokļa, ir atļaujošs ("zemes īpašniekam

nepieciešama pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža

[..]"), nevis ierobežojošs ("koku ciršana ārpus meža ir

aizliegta, izņemot, ja zemes īpašnieks ir saņēmis pašvaldības

atļauju koku ciršanai"). Tiesību norma esot konstruēta tā,

ka privātīpašuma īpašniekam ir jāsaņem atļauja, kas galvenokārt

esot saistīta ar pašvaldības informēšanu, lai pašvaldība varētu

noteikt zaudējumu atlīdzību par koku ciršanu, nevis tā, ka koku

ciršana nav atļauta, izņemot normatīvajos aktos konkrēti

noteiktos gadījumus. Lai līdzsvarotu privātpersonas un

sabiedrības intereses, Koku ciršanas noteikumu 3. pielikumā esot

izveidota koeficientu sistēma ar koku ciršanu pilsētas teritorijā

saistīto zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai, un tā ietverot arī

koka nociršanas iemesla koeficientu. Tādējādi privātpersonai, kas

izvēlējusies nocirst savā privātīpašumā esošus kokus, iestājoties

konkrētas tiesiskās sekas - pienākums atlīdzināt zaudējumus

konkrētajai pašvaldībai jeb sabiedrības interesēs. Koku ciršanas

noteikumu 4. punkta apakšpunktos noteiktie kritēriji, atbilstoši

kuriem jāsaņem pašvaldības atļauja koku ciršanai, esot būtiski

atšķirīgi, tādēļ pašvaldības nedrīkstot visus gadījumus, kad

privātīpašniekam jāsaņem atļauja koku ciršanai, vērtēt pēc vienas

mērauklas, kā tas noteikts apstrīdētajā normā.

Tāpat Koku ciršanas noteikumu 13. punkts nosakot, ka

pašvaldība izvērtē koku ciršanas atbilstību normatīvajiem aktiem

par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas

teritorijām, pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas

dokumentiem, kā arī koku ainavisko, dendroloģisko un ekoloģisko

nozīmīgumu, koku nozīmi dabas daudzveidības saglabāšanā un

antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšanā uz virszemes

ūdensobjektiem un koku atbilstību ēku ekspluatācijas un cilvēku

dzīves vietas un drošības apstākļiem un pieņem lēmumu par

atļaujas izsniegšanu koku ciršanai ārpus meža vai par atteikumu

izsniegt atļauju. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, šis punkts

nosakot pašvaldības pienākumu izdot koku ciršanas atļauju, ja

vien netiek secināts, ka normatīvie akti par sugu un biotopu

aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī

pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumenti paredz

ierobežojošāku regulējumu koku ciršanai. Ja šāds ierobežojošāks

regulējums pastāv, tad pašvaldībai, ievērojot tajā ietverto

rīcības brīvību, esot jāizvērtē arī koku ainaviskais,

dendroloģiskais un ekoloģiskais nozīmīgums u. c. kritēriji. Taču

apstrīdētā norma nosakot, ka ikviens koks ir aizsargājams, un

tādējādi ļaujot pašvaldībai izvairīties no jebkādu izvērtējumu

veikšanas attiecībā uz to, vai koku ciršanu ierobežo citi

normatīvie akti.

Atbilstoši Koku ciršanas noteikumu 22. punktam pašvaldības

dome saistošajos noteikumos par koku ciršanu ārpus meža nosakot

koku ciršanas izvērtēšanas kārtību un publiskās apspriešanas

procedūras kārtību, kā arī sabiedrībai nozīmīgus gadījumus, kad

rīkojama publiskā apspriešana. Koku ciršanas noteikumi paredzot

iespēju izstrādāt papildu aizsardzības kritērijus (tai skaitā

privātos apstādījumos), izmantojot publisko apspriešanu kā

instrumentu noteikšanai, vai konkrētam kokam ir īpaša nozīme

pilsētas ainavā vai nav šādas nozīmes. Taču pašvaldība ar

apstrīdēto normu esot patvaļīgi piešķīrusi visiem apstādījumiem

aizsargājamu statusu, kas kopsakarā ar Saistošo noteikumu 1.5. un

1.6. apakšpunktu neļaujot privātīpašniekiem savā teritorijā

izcirst kokus, jo tie esot ainaviski vērtīgi. Apstrīdētā norma

esot neskaidra un ar to nevarot sasniegt leģitīmo mērķi, kura

sasniegšanai likumā jau esot noteikti citi līdzekļi.

Apstrīdētā norma esot pretrunā arī ar Meža likuma mērķi un

Jūrmalas pilsētas domes 2016. gada 24. marta saistošajiem

noteikumiem Nr. 8 "Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas

plānojuma grozījumu grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un

apbūves noteikumu apstiprināšanu", kas nenosakot visu

pilsētas teritoriju par ainaviski vērtīgu un īpaši

aizsargājamu.