5. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja tiesvedības

turpināšana lietā nav iespējama. Atbilstoši Satversmes tiesas

likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktam tiesības iesniegt

pieteikumu par lietas ierosināšanu par normatīvo aktu vai to daļu

atbilstību Satversmei ir personai Satversmē noteikto pamattiesību

aizskāruma gadījumā. Ja apstrīdētā norma neaizskar personas

pamattiesības, tad tiesvedības turpināšana nav iespējama un

atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6.

punktam tiesvedība ir izbeidzama.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas pamattiesību

aizskārums ir konstatējams, ja, pirmkārt, personai Satversmē ir

ietvertas konkrētas pamattiesības un, otrkārt, tieši apstrīdētā

norma personai aizskar šīs Satversmē ietvertās pamattiesības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 23. punktu). Aizskārums

izpaužas kā tiesību normas tiešas vai ar tās piemērošanas aktu

radītas negatīvas tiesiskas sekas attiecībā uz personas

pamattiesībām.

5.1. Satversmes 105. panta pirmais teikums noteic, ka

ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver

īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu

pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu; personai, kurai pieder

zeme vai cits nekustamais īpašums, ir tiesības to izmantot pēc

saviem ieskatiem; ja nekustamā īpašuma īpašniekam šīs tiesības ir

liegtas, viņa īpašuma tiesības tiek ierobežotas (sk.

Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2022-02-01 11. punktu). Pieteikuma iesniedzējam ir no

Satversmes 105. panta izrietošas tiesības izmantot viņam

piederošo nekustamo īpašumu pēc saviem ieskatiem.

5.2. Atbilstoši Meža likuma 8. pantam Ministru kabinets

izdod noteikumus par koku ciršanu ārpus meža, bet vietējā

pašvaldība savos saistošajos noteikumos nosaka zaudējumu

atlīdzību par dabas daudzveidības samazināšanu, kā arī šo

zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību. Koku ciršanas

noteikumu ievadā norādīts, ka to izdošanas pamats ir šī Meža

likuma norma. Koku ciršanas noteikumos ir norādīti gadījumi, kad

attiecīgās zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam koku

ciršanai ārpus meža ir nepieciešama pašvaldības atļauja. Citstarp

atļauja nepieciešama koku ciršanai pilsētas vai ciema teritorijā,

īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai teritorijā, kurā atrodas

kultūras pieminekļi, un tās aizsargjoslā, ja vien nav iestājies

kāds no Koku ciršanas noteikumu 5. pantā minētajiem izņēmumiem.

Ja pašvaldība ir saņēmusi zemes īpašnieka vai tiesiskā valdītāja

iesniegumu ar lūgumu izsniegt koku ciršanas atļauju, tā izvērtē

koku ciršanas atbilstību normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu

aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, pašvaldības

teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī koku

ainavisko, dendroloģisko un ekoloģisko nozīmīgumu, koku nozīmi

dabas daudzveidības saglabāšanā un antropogēnās negatīvās

ietekmes samazināšanā uz virszemes ūdensobjektiem un koku

atbilstību ēku ekspluatācijas un cilvēku dzīves vietas un

drošības apstākļiem un pieņem lēmumu par atļaujas izsniegšanu

koku ciršanai ārpus meža vai par atteikumu izsniegt atļauju

(sk. Koku ciršanas noteikumu 12. un 13. punktu).

Tātad pašvaldībai, pirms tā pieņem lēmumu par atļaujas

izsniegšanu koka ciršanai, ir jānovērtē un jāņem vērā apstākļu

kopums, rodot saprātīgu līdzsvaru starp Satversmes 105. pantā

garantētajām nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām uz īpašuma

netraucētu izmantošanu un Satversmes 115. pantā garantētajām

sabiedrības tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Pašvaldībai ir

tiesības atteikt atļauju privātīpašumā augoša koka ciršanai, ja

tā, izvērtējot koka ciršanas atbilstību Koku ciršanas noteikumu

13. punktā minētajiem kritērijiem, secina, ka ciršana nav

pieļaujama. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja

apgalvojums par to, ka tad, ja koks atrodas uz privātās zemes,

ciršanas kārtība būtu reducējama līdz pašvaldības informēšanai un

atbilstošas atlīdzības aprēķināšanai.

5.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas dēļ Koku ciršanas noteikumu 13. punktā minētie kritēriji

esot interpretēti šauri, jo visi koki jau sākotnēji esot atzīti

par aizsargājamiem un vērtīgiem.

Tomēr Saistošie noteikumi tikai konkretizē Koku ciršanas

noteikumu 12. un 13. punktā noteikto atļaujas izsniegšanas

administratīvo procesu. Apstrīdētā norma nerada tādas jaunas

tiesiskas sekas, kuras pašvaldība drīkstētu piemērot attiecībā uz

personu, kas iesniegusi lūgumu par koku ciršanas atļaujas

izsniegšanu. Apstrīdētā norma neievieš arī jaunu priekšnoteikumu

koku ciršanas atļaujas izsniegšanai.

Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumos norādītā

hierarhija, atbilstoši kurai esot jāizvērtē katra koka ciršanas

pamatojums, neizriet no normatīvajiem aktiem. Gadījumos, kad

kokam ir piešķirts aizsargājama koka statuss, atbilstoši Koku

ciršanas noteikumu 9. punktam nepieciešama arī Dabas aizsardzības

pārvaldes atļauja. Šāda prasība Pieteikuma iesniedzējam netika

piemērota. Savukārt visos pārējos gadījumos ir ievērojami visi

Koku ciršanas noteikumu 13. punktā minētie kritēriji.

Arī Senāts norādījis, ka apstrīdētajā normā Jūrmalas pilsētas

dome ir tikai vispārīgi uzsvērusi koku kā tādu Satversmes 115.

pantā minētās vides sastāvdaļas vērtību, kuras aizsardzībai arī

noteikta Meža likuma 8. pantā un Koku ciršanas noteikumos

nodibinātā atļauju koku ciršanai ārpus meža kārtība (sk.

Senāta 2023. gada 28. aprīļa sprieduma lietā Nr. A420283519 10.

punktu). Šāda vispārīga vērtības definēšana pati par sevi

nenosaka priekšnoteikumus, pēc kuriem ikkatrā gadījumā būtu

jāvērtē koku ciršanas pieļaujamība. Tāpat tā neatceļ pašvaldības

pienākumu vērtēt konkrētos apstākļus un atbilstoši Koku ciršanas

noteikumu 13. punktā noteiktajiem kritērijiem pamatot, kāpēc tā

privātīpašniekam atļauj vai atsaka atļauju nocirst koku.

Kā izriet no Komisijas un tiesu lēmumiem, kā arī Jūrmalas

valstspilsētas domes atbildes raksta, kurā norādīts uz

gadījumiem, kad Pieteikuma iesniedzējam izsniegta koku ciršanas

atļauja, Komisija ir vērtējusi koku atbilstību Koku ciršanas

noteikumu 13. punktā noteiktajiem kritērijiem un tiem atbilstošām

Saistošajos noteikumos nostiprinātajām koku kategorijām un nav

šos kritērijus paplašinājusi uz apstrīdētās normas pamata.

Līdz ar to apstrīdētā norma nerada tiešas tiesiskas sekas

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēja tiesībām lietot savu īpašumu

pēc saviem ieskatiem.

Tādējādi apstrīdētā norma neaizskar

Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā ietvertās

pamattiesības un tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu un Satversmes tiesas reglamenta

87. punkta 3. apakšpunktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2023-36-03 "Par

Jūrmalas pilsētas domes 2012. gada 22. novembra saistošo

noteikumu Nr. 46 "Jūrmalas pilsētas apstādījumu

apsaimniekošana un aizsardzība" 3. punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš