4. pants

Satversmes tiesas tiesnesis, kurš sagatavo lietu

izskatīšanai, iesniedzis priekšlikumu lemt par tiesvedības

izbeigšanu lietā atbilstoši Jūrmalas valstspilsētas domes

atbildes rakstā norādītajiem un tiesneša konstatētajiem

argumentiem. Pieteikuma iesniedzējs lūgts izteikties par šo

jautājumu.

Papildu paskaidrojumos Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka

koku novērtējums esot jāveic atbilstoši noteiktai vērtēšanas

hierarhijai. Konstatējot aizsargājama koka statusu, pašvaldībai

esot tiesības ierobežot privātīpašnieku intereses. Savukārt tad,

ja koks atrodas uz privātās zemes un tam nav šāda statusa, esot

nepieciešams tikai informēt pašvaldību un aprēķināt atbilstošu

atlīdzību. Ja kokam piešķirts aizsargājama koka statuss, kā tas

noteikts apstrīdētajā normā, tad tā ainaviskās, ekoloģiskās un

dendroloģiskās nozīmes ietekme uz to, vai tiks pieņemts lēmums

par atļauju cirst konkrēto koku, daudzkārt palielinoties.

Pašvaldība liedzot privātīpašniekam pārvaldīt viņa īpašumu, jo

pieņemot aizsargājama koka statusu kā aksiomu un tāpēc

darbojoties kā sabiedrības interešu aizstāve, lai vispār

nepieļautu attiecīgā koka nociršanu. Taču šāda nostāja būtu

tiesiska tikai attiecībā uz aizsargājamiem un īpaši

identificētiem kokiem, kuru statuss noteikts saskaņā ar vides

aizsardzības normatīvajiem aktiem.

Rīgas domes saistošo noteikumu projektā "Par ārpus mežu

augošu koku aizsardzību, uzturēšanu un ciršanu Rīgas

valstspilsētā" līdzīgas normas esot piedāvātas citā

redakcijā. Turklāt šis projekts nosakot skaidrus aizsargājamo

koku kritērijus gan pēc ģeometrisko rādītāju atbilstības, gan

īpašās ainaviskās, ekoloģiskās un dendroloģiskās nozīmes.

Kokus, kas aug privātā teritorijā, varot uzskatīt par pilsētas

ainavai īpaši vērtīgiem gadījumos: 1) kad koks ir aizsargājams;

2) kad koks atrodas ainaviski vērtīgajā teritorijā; 3) kad koks

atrodas privātā, bet publiski pieejamā teritorijā un tā nozīmīgā

ainaviskā vērtība ir apstiprināta ar publiskās apspriešanas

rezultātiem. Pieteikuma iesniedzēja gadījumā 2. un 3. variants

neizpildoties. Tādējādi atliekot tikai viens kritērijs -

aizsargājams koks -, atbilstoši kuram pašvaldība var atsaukties

uz koka ainavisko vērtību un īpašu sabiedrisku nozīmi, lai

aizliegtu tā ciršanu. Tomēr pašvaldībai standarta situācijā

neesot tiesību privātās zemes ainavu klasificēt kā pilsētvides

ainavu un attiecīgi censties apsaimniekot tās stādījumus, tajā

skaitā nosakot koku kategorijas vai patvaļīgi lemjot par koku

īpašo ainavisko vērtību.

Likumdevējs Koku ciršanas noteikumos esot noteicis koeficientu

sistēmu, kurā ņemts vērā koku ainaviskais, dendroloģiskais un

ekoloģiskais nozīmīgums. Šādai sistēmai vajadzējis līdzsvarot

dažādu pušu intereses.

Satversmes tiesa

secināja: