10. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

liedz viņai pieeju tiesai, kas tai nepieciešama, lai aizsargātu

savas likumiskās intereses - Satversmes 105. pantā ietvertās

tiesības uz īpašumu. Proti, apstrīdētā norma liedz Pieteikuma

iesniedzējai apstrīdēt privātu testamentu, kuram neesot spēkā

viņa varētu mantot pēc likuma. Savukārt Saeima norāda, ka

Satversmes 105. pants neaizsargā Pieteikuma iesniedzējas cerību,

ka viņa nākotnē iegūs mantojumu.

10.1. Lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir

tiesības vai likumiskas intereses, kuru aizsardzībai būtu

jānodrošina tiesības uz pieeju tiesai, Satversmes tiesa vispirms

noskaidros apstrīdētās normas saturu.

Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz likumisko mantinieku

tiesībām apstrīdēt testamentu, noteic, ka testamentu var

apstrīdēt tikai testatora tuvākie likumiskie mantinieki, kuri

tādi bijuši viņa miršanas brīdī. Testamentu, kuru minētās

personas nav apstrīdējušas, attālākie radinieki apstrīdēt nevar.

Tiesību zinātnē skaidrots, ka par prasītāju prasībās, ar kurām

testaments apstrīdēts nolūkā panākt, lai tas nestātos spēkā, var

būt tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas ar testamentu

atstumts no mantošanas saskaņā ar Civillikuma 427. panta pirmo

daļu. Proti, tas ir tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas

nemanto tā iemesla dēļ, ka ar testamentu mantojums novēlēts citam

(sk.: Krauze R., Gencs Z. Civillikuma komentāri: Mantojuma

tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 180. lpp.). Baltijas

Vietējo likumu kopojuma III daļas jeb Baltijas Civillikuma 2477.

pants, kurā rodama apstrīdētās normas izcelsme, arī tieši

paredzēja tiesības "celt strīdu pret testāmenta

esamību" tikai tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem.

Tiesības apstrīdēt testamentu bija "testātora miršanas brīdī

tuvākiem apietiem likummantiniekiem" (sk.: Bukovskis V.

Testāmenta spēku apstrīdošu prasības sūdzību juridiskā

konstrukcija. Grām.: Latvijas Ūniversitātes raksti.

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes serija. I. sējums.

Nr. 2. Rīga: Latvijas Universitāte, 1930, 249. lpp.). Arī

tiesu praksē apstrīdētā norma interpretēta atbilstoši tās

tekstuālajam saturam, proti, tā, ka testamentu var apstrīdēt

tikai tie, kuri testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie

likumiskie mantinieki, un gadījumā, ja šīs personas testamentu

nav apstrīdējušas, attālākie radinieki to nevar darīt. Likums

nenoteic, ka tādā gadījumā, ja tuvākais likumiskais mantinieks

nav izteicis gribu mantot, tiesības apstrīdēt testamentu ir arī

attālākam radiniekam (sk. Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 17.

maija lēmuma lietā Nr. C771009823 9.2.1. punktu; sk. arī Rīgas

apgabaltiesas 2016. gada 22. novembra spriedumu lietā Nr.

C27113010). Apstrīdētās normas jēga ir atstāt izvēli

apstrīdēt testamentu mantojuma atstājēja tuvākajiem likumiskajiem

mantiniekiem, jo pieņemams, ka tieši viņi mantotu likumiskās

mantošanas ceļā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, un

viņiem vislabāk zināms, kāda bija mantojuma atstājēja griba

(sk. Latvijas Zvērinātu notāru padomes un Mg. iur. Alises

Reides viedokli).

Tādējādi apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt

tikai testatora miršanas brīdī tuvākie - augstākas šķiras -

likumiskie mantinieki, bet attālāki radinieki to nevar apstrīdēt

neatkarīgi no tā, vai augstākas šķiras likumiskie mantinieki ir

vai nav izmantojuši savas tiesības testamentu apstrīdēt.

10.2. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas (piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12‑01 14.1.

punkts). Satversmes 105. panta izpratnē īpašums var būt vai

nu jau esošs īpašums vai aktīvi, ieskaitot prasības, attiecībā uz

kurām persona var pamatot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz

pilnvērtīgu īpašuma tiesību īstenošanu (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016‑04‑03

18.5. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatītas tādas

prasības, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja tam pastāvētu skaidrs

tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja

tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kura var tikt

apmierināta (piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 27.

maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 20.1. punkts).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2019‑25‑03 18. punktu). Tādēļ Satversmes 105. panta

saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola

1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi.

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē

"īpašums" var būt prasība, attiecībā uz kuru persona

var apgalvot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz īpašuma

tiesību iegūšanu. Šādai tiesiskai paļāvībai ir jābūt pietiekami

pamatotai saskaņā ar valsts tiesību normām. Nosacīta prasības

tiesība, kas izzustu priekšnoteikumu neizpildīšanās gadījumā, nav

uzskatāma par īpašumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2013. gada 7. februāra sprieduma lietā "Fabris v.

France", pieteikums Nr. 16574/08, 50. punktu). Attiecībā

uz īpašuma iegūšanu mantošanas ceļā Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē

tiesības iegūt mantu likumiskās mantošanas vai līgumiskā ceļā

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 13. jūnija

sprieduma lietā "Marckx v. Belgium", pieteikums Nr.

6833/74, 50. punktu).

Tātad Satversmes 105. pants aizsargā tiesības nākotnē iegūt

vienīgi tādu mantojumu, attiecībā uz kuru persona var pamatot, ka

tai ir ne vien vienkārša cerība, bet konkrēta tiesiska paļāvība

uz īpašuma tiesību īstenošanas iespējamību.

10.3. Lai noskaidrotu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir

tiesiska paļāvība uz to, ka viņa varēs saņemt testatora atstāto

mantojumu gadījumā, ja testaments tiks atzīts par spēkā neesošu,

jāņem vērā tiesību normās noteiktā likumiskās mantošanas

kārtība.

Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu mantojuma atstājēja

radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota pa daļai uz

radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu. Atbilstoši

Civillikuma 404. pantam vispirms manto pirmā šķira, kurā ietilpst

mantojuma atstājēja lejupējie, tad - otrā un trešā šķira, bet

tikai pēc tam - ceturtā šķira, kurā ietilpst pārējie pēc pakāpes

tuvākie sāņu radinieki. Atbilstoši Civillikuma 405. pantam

zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis

kāds augstākas šķiras mantinieks.

Atbilstoši minētajam regulējumam var prezumēt, ka tādā

gadījumā, ja testatora sastādītais privātais testaments kādu

iemeslu dēļ tiktu atzīts par spēkā neesošu, visu viņa atstāto

mantojumu, to pieņemot, mantotu tuvākais likumiskais mantinieks.

Tam, vai tuvākais likumiskais mantinieks pēc mantojuma atklāšanās

ir izteicis gribu par mantojuma pieņemšanu, šādā gadījumā nav

tiesiskas nozīmes. Saskaņā ar Notariāta likuma 283. pantu

gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma akts ar tiesas spriedumu

atzīts par spēkā neesošu pilnā apjomā, zvērināts notārs aicina

likumiskos mantiniekus izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu vai

tā atraidīšanu. Tas apliecina, ka tad, ja ir testaments,

likumiskajam mantiniekam nav jāizsaka sava griba par mantojuma

pieņemšanu. Ja viņam būtu jāizsaka sava griba jau vienlaikus ar

testamentāro mantinieku, tad zvērinātam notāram šādā gadījumā

neviens vairs nebūtu jāaicina, bet gan uzreiz jāizsniedz

mantojuma apliecība par mantošanu pēc likuma (sk. Senāta 2015.

gada 4. septembra sprieduma lietā Nr. SKC‑102/2015 8.3.

punktu). Tātad, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu,

zvērināts notārs aicinātu likumiskos mantiniekus pieņemt

mantojumu un tuvākajam likumiskajam mantiniekam joprojām būtu

tiesības izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu. Turklāt, kā jau

tas norādīts iepriekš, tieši pašiem tuvākajiem likumiskajiem

mantiniekiem ir zināmi testatora motīvi, testamenta taisīšanas

apstākļi un tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo

gribu. Attiecīgi tas apstāklis, ka tuvākais likumiskais

mantinieks nav apstrīdējis testamentu, nevar būt par pamatu

secinājumam, ka viņš zaudējis jebkādu interesi par mantojuma

atstājēja mantu. Pastāv iespēja, ka tuvākais likumiskais

mantinieks ir piekritis testatora sastādītajam testamentam un to

respektējis, bet gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā

neesošu, izteiktu gribu mantot un kā pirmās šķiras mantinieks

mantotu visu mantojuma atstājēja mantu. Konkrētajā gadījumā

testatora nāves brīdī viņa tuvākais - pirmās šķiras - likumiskais

mantinieks bija viņa dēls. Tātad, ja viņš pēc hipotētiskas

testamenta atzīšanas par spēkā neesošu mantojumu pieņemtu,

Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece testatora

mantu nemantotu.

Ņemot vērā minētos apstākļus, secināms, ka Pieteikuma

iesniedzējas iespējas saņemt testatora atstāto mantojumu

gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, ir

atkarīgas no apstākļiem, kurus Pieteikuma iesniedzēja pati nevar

ietekmēt, proti, no pirmās šķiras mantinieka lēmuma neapstrīdēt

testamentu un viņa iespējamās izvēles pieņemt mantojumu gadījumā,

ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu. Mantojums, kuru

Pieteikuma iesniedzēja cer nākotnē iegūt, nav uzskatāms par tādu

īpašumu, kas viņai jau ir, vai par tādu īpašumu, uz kura iegūšanu

nākotnē viņai varētu būt radusies tiesiskā paļāvība. Tādēļ

konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējas prasību par

testamenta atzīšanu par spēkā neesošu, kuru viņa cēlusi nolūkā

mantot pēc likuma, neaizsargā Satversmes 105. pantā ietvertās

tiesības uz īpašumu un Pieteikuma iesniedzējai nav tādu tiesību

vai likumisku interešu, kuru aizsardzībai viņai vajadzētu būt

nodrošinātai pieejai tiesai.

Tā kā apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu

tiesu aizskārumu, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2024‑29‑01 "Par

Civillikuma 637. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina