2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Marina Kuzmina

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civillikuma 637.

pants (turpmāk - apstrīdētā norma), ciktāl tas liedz mirušā

attālākiem radiniekiem tiesības apstrīdēt testamentu gadījumā,

kad viņa tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka gribu mantot,

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

92. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja cēla tiesā prasību par sava mirušā

brālēna (turpmāk - testators) privātā testamenta, ar kuru uz visu

mantojumu par mantinieku iecelta cita persona (turpmāk -

testamentārais mantinieks), atzīšanu par spēkā neesošu. Ar pirmās

instances tiesas tiesneša lēmumu tika ierosināta civillieta,

tomēr vēlāk ar tiesas lēmumu tiesvedība lietā tika izbeigta,

pamatojoties uz apstrīdēto normu. Testatora miršanas brīdī viņa

tuvākais, proti, pirmās šķiras likumiskais mantinieks bija viņa

dēls, bet Pieteikuma iesniedzēja - ceturtās šķiras mantiniece, un

tādēļ viņai nebija tiesību apstrīdēt testatora sastādīto privāto

testamentu. Ar apelācijas instances tiesas un Senāta lēmumu

pirmās instances tiesas lēmums par tiesvedības izbeigšanu atstāts

negrozīts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņa varētu mantot no

testatora pēc likuma, ja nebūtu spēkā esoša testamenta un neviens

augstākas šķiras mantinieks nebūtu izteicis gribu mantot.

Testatora dēls nebija izteicis gribu mantot. Pieteikuma

iesniedzējas mantiskās intereses, proti, tiesības mantot saskaņā

ar likumu, aizsargā Satversmes 105. panta pirmajā teikumā

ietvertās tiesības uz īpašumu. Lai šīs tiesības būtu efektīvi

aizsargātas, arī attālākiem radiniekiem vajag būt nodrošinātām

tiesībām uz pieeju tiesai, lai tie varētu apstrīdēt testamentu.

Taču apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt tikai

tuvākie likumiskie mantinieki, un tādējādi Pieteikuma

iesniedzējai ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertās tiesības uz pieeju tiesai.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo

ir pārkāpts labas likumdošanas princips. No šā principa izriet

likumdevēja pienākums pārskatīt un pilnveidot apstrīdēto normu,

ja tā mūsdienās vairs nefunkcionē efektīvi. Kopš Civillikuma

pieņemšanas ir pagājuši gandrīz 90 gadi, tāpēc likumdevējam ir

īpašs pienākums periodiski vērtēt to, vai Civillikuma sākotnējās

normas vēl aizvien atbilst mūsdienu prasībām. Likumdevējs pēc

Civillikuma darbības atjaunošanas nav pienācīgi vērtējis

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neļauj

attālākiem radiniekiem apstrīdēt testamentu un tādējādi kalpo

testamentārā mantinieka aizsardzībai, nodrošinot testamenta spēkā

esību un iespēju mantot vienīgi testamentārajam mantiniekam.

Tomēr privāts testaments nevar būt spēkā, ja tiesa negūst

pārliecību, ka tas izsaka mantojuma atstājēja pēdējo gribu.

Interese par to, lai paliktu spēkā tāds testaments, kas

nodibināts prettiesiski, iespējams, pašam testamentārajam

mantiniekam rīkojoties prettiesiski, nevar tikt uzskatīta par

testamentārā mantinieka tiesībām un konstitucionāli aizsargājamu

vērtību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

ierobežojumam gadījumā, ja tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka

gribu mantot un nemanto, nav leģitīma mērķa.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tomēr pastāv alternatīvi līdzekļi, kas varētu

efektīvi aizsargāt testamentāro mantinieku pret tādu personu

prasībām, kuras nevar būt testatora mantinieki, bet kas neliegtu

vērsties tiesā personām, kurām ir pamatota mantiska interese

prasīt privāta testamenta atzīšanu par spēkā neesošu. Pirmkārt,

likumdevējs var paredzēt tiesības apstrīdēt testamentu ne vien

tiem, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas

rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie

likumiskie mantinieki, bet jebkuram mirušā likumiskajam

mantiniekam, kurš varētu mantot tad, ja testaments tiktu atzīts

par spēkā neesošu. Nav nekāda saprātīga pamata liegt iespēju

apstrīdēt testamentu tālākam likumiskajam mantiniekam gadījumā,

ja tuvākais likumiskais mantinieks nevēlas mantot vai ir

nokavējis termiņu, kurā jāpiesakās uz mantojumu, vai citādi

zaudējis mantošanas tiesības. Otrkārt, apstrīdēto normu var

pavisam izslēgt no Civillikuma. Tā kā prasību civilprocesā var

celt tikai persona, kurai ir aizsargājamas tiesiskas intereses,

tad personas, kuras nav mirušā testatora mantinieki un nevar par

tādiem būt arī pēc testamenta atzīšanas par spēkā neesošu, šādu

prasību nevarētu celt.

Pieteikuma iesniedzējai tiesības vērsties tiesā tiek atņemtas

pavisam. Proti, atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma

iesniedzējai kā attālākai radiniecei nav tiesību vērsties tiesā,

lai apstrīdētu testamentu, kurš liedz viņai mantot pēc likuma un

par kura īstumu viņai ir šaubas. Šāds tiesību uz pieeju tiesai

ierobežojums nav atbilstošs. Sabiedrībai nav nekāda ieguvuma no

tā, ka spēkā paliek testaments, kura īstums ir apšaubāms.

Sabiedrības interesēs ir panākt tiesiskumu un to, lai viltoti

dokumenti nepaliktu spēkā un neradītu juridiskas sekas. Tādējādi

tiktu aizsargāta sabiedrības drošība un demokrātiskā valsts

iekārta. Sabiedrības vispārējās interesēs ir tas, lai testamenta

apstrīdēšana būtu pieļaujama izņēmuma gadījumos, kad pastāv

šaubas par tā īstumu, lai tiktu nodrošināts tiesiskums un

novērsta iespējamība, ka šāds apšaubāms testaments nepamatoti

rada īpašuma tiesības vienai personai, bet atņem tās citai.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

nav atbilstošs tiesiskā un demokrātiskā sabiedrībā sasniedzamiem

vispārējiem tiesību mērķiem. Labums, ko no apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir tikai

šķietams un noteikti nav lielāks par pašas sabiedrības interesi

panākt tiesiskumu.