3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā lūdz izbeigt tiesvedību, jo

apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. Pat ja

tiesvedība tiktu turpināta, Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tiesības uz īpašumu paredz ikviena tiesības mierīgi baudīt

tikai savu īpašumu, bet negarantē tiesības iegūt mantu likumiskās

mantošanas ceļā. Tiesiska paļāvība uz mantas iegūšanu varētu būt

ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu

aizsargāts īpašums īpašos apstākļos, proti, ja tā būtu noteiktāka

par vienkārši cerību iegūt mantu un būtu balstīta uz tiesību

normām vai, piemēram, tiesas nolēmumu. Taču Pieteikuma

iesniedzējas iecerētās tiesības iegūt mantojumu ir ļoti

pastarpinātas un turklāt atkarīgas no vairākiem

priekšnoteikumiem. Pieteikuma iesniedzējas kā testatora attālākās

radinieces tiesības mantošanas kontekstā būtu uzlūkojamas nevis

kā tiesības iegūt mantojumu, bet gan kā radinieka tiesības

pieteikties un pretendēt uz mantojumu pēc tā atklāšanās. Tomēr šo

tiesību izmantošana pati par sevi negarantē Pieteikuma

iesniedzējai vēlamo seku - tiesību iegūt mantojumu - obligātu

iestāšanos. Tas, vai persona, kura pretendē uz mantojumu, to

patiešām iegūs, nav iepriekš zināms vai paredzams. Tas ir

atkarīgs ne tikai no tā, vai persona piesakās mantojumam, bet arī

no citu priekšnoteikumu izpildīšanās, tostarp no citu mantinieku

tiesībām un rīcības pēc mantojuma atklāšanās. Izskatāmajā lietā

Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu ir atkarīgas no

testamentārās mantinieces un pirmās šķiras mantinieka rīcības un

jo īpaši no tā, vai testamenta taisīšanā ir pieļauti gribas

defekti vai prettiesiska rīcība. Pieteikuma iesniedzējai ir

drīzāk finansiāla rakstura interese un cerība nākotnē iegūt

mantojumu, bet viņas tiesības mantot ir tik pastarpinātas, ka nav

pamata apgalvot, ka viņai varētu būt vismaz tiesiska paļāvība uz

efektīvu īpašuma tiesību iegūšanu. Šāda vispārīga un netieša

iespējamība vai pat cerība nākotnē iegūt mantojumu nav uzskatāma

par tiesību uz īpašumu objektu ne Satversmes 105. panta pirmo

triju teikumu, ne Konvencijas Pirmā protokola 1. panta

izpratnē.

Tiesību uz pieeju tiesai mērķis ir nodrošināt personai tieši

piemītošu, no tiesību normām izrietošu subjektīvo tiesību vai

likumisko interešu aizsardzību. Ja personai šādas konkrētas

subjektīvās tiesības nepiemīt, tad nav pamata tai nodrošināt

tiesības vērsties tiesā neesošu subjektīvo tiesību aizskāruma

novēršanai. Pieteikuma iesniedzējai nav aizskartas tādas tiesības

vai likumiskās intereses, kuru aizsardzībai būtu nodrošināma

pieeja tiesai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Tādējādi

apstrīdētā norma, kas neparedz Pieteikuma iesniedzējai tiesības

vērsties tiesā ar prasību par privāta testamenta apstrīdēšanu,

nerada viņai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

tiesību aizskārumu.

Lai gan apstrīdētā norma ir pieņemta gandrīz pirms 90 gadiem,

nav konstatējami tādi apstākļi, kas liktu secināt, ka tā

neatbilst pašreizējai sociālajai realitātei vai nonāk pretrunā ar

sabiedrībā dominējošām tiesiskajām attiecībām. Mūsdienās joprojām

pastāv objektīvi iemesli ierobežot attālāku radinieku tiesības

apstrīdēt testamentu. Fakts, ka apstrīdētā norma nav grozīta, kā

arī nav vērtēta pētījumā par mantojuma tiesību regulējuma

modernizāciju, apliecina to, ka likumdevējs nav saskatījis

nepieciešamību to darīt.

Atbilstoši apstrīdētajai normai privātu testamentu var

apstrīdēt nevis jebkurš iespējamais likumiskais mantinieks, bet

tieši tuvākais likumiskais mantinieks, kura tiesības testaments

konkrēti aizskar, atstumjot viņu no mantošanas. Šāds ierobežojums

attālāku radinieku iespējām apstrīdēt testamentu, pat ja pastāv

aizdomas par tā viltošanu, ir noteikts, lai nodrošinātu

testamentārā mantinieka tiesību aizsardzību un testatora pēdējās

gribas cienīšanu un ievērošanu. Turklāt tas kalpo arī tam, lai

mantojuma lietas vešanā tiktu godprātīgi izmantotas personu

tiesības, sekmēta procesuālā ekonomija un nodrošināta tiesiskā

stabilitāte. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību

aizsardzība.

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātie alternatīvie līdzekļi ne

tikai nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, bet

pat būtu tam pretēji. Proti, to likumisko mantinieku loks, kuri

varētu apstrīdēt testamentu, būtu pārlieku plašs. Līdz ar to

rastos nesamērīgs slogs testamentārajam mantiniekam un tiesai.

Turklāt tiesības apstrīdēt testamentu kļūtu pilnībā atkarīgas no

citu mantinieku rīcības un tas radītu tik lielu tiesisko

nenoteiktību, ka šāds tiesiskais regulējums būtu pretrunā ar

tiesiskās drošības principu. Savukārt tiesiskā regulējuma neesība

nav uzskatāma par līdzvērtīgu apstrīdētajā normā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma alternatīvu. Apstrīdētās normas

izslēgšana no Civillikuma padarītu tiesisko regulējumu

fragmentāru, un tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts.

Testamenta viltošana ir tik sabiedriski kaitīga darbība, ka

tās izdarīšanas fakts ir pārbaudāms kriminālprocesā. Ja ir

aizdomas par testamenta viltošanu, tas aizskar ne vien privātas,

bet arī publiskas intereses. Nav nepieciešams piešķirt citām

personām subjektīvās tiesības apstrīdēt testamentu un panākt tā

iespējamā viltošanas fakta pārbaudi privātā kārtā. Arī

procesuālās ekonomijas nolūkos lietderīgāks risinājums ir tas, ka

iespējamais testamenta viltošanas fakts tiek pilnvērtīgi

izvērtēts kriminālprocesā. Pieteikuma iesniedzēja ir vērsusies

Valsts policijā, un uz viņas iesnieguma pamata ir ierosināts

kriminālprocess, kura ietvaros tiek vērtēts testamenta iespējamās

viltošanas fakts. Ja testaments kriminālprocesā tiktu atzīts par

viltotu, tad nebūtu spēkā esoša testatora pēdējās gribas rīkojuma

un būtu piemērojama likumiskās mantošanas kārtība. Likumdevējs ir

izpildījis visus pienākumus, kuru izpilde nepieciešama, lai

līdzsvarotu sabiedrības un indivīda tiesības gadījumos, kad

pastāv šaubas par testamenta īstumu un tiesiskumu, tādēļ

apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

uzskatāms par samērīgu.