7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore un

doktorante Mg. iur. Alise Reide - uzskata, ka

apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.

Apstrīdētajā normā samērā šaurais testamentu apstrīdēt tiesīgo

personu loks ir noteikts tādēļ, lai aizsargātu testatora pēdējo

gribu. Ja testamentu varētu apstrīdēt jebkurš likumiskais

mantinieks, tiktu būtiski ietekmēta testēšanas brīvība un

degradēta testatora paustā pēdējā griba, kā arī kopumā grauta

uzticība testamentam, kas ir viens no svarīgākajiem un

populārākajiem mantojuma tiesību institūtiem.

Apstrīdētajai normai līdzīgs princips ietverts arī citās

Civillikuma normās. Proti, atbilstoši Civillikuma 423. panta

pirmajai daļai tuvākie augšupējie tiesību uz neatņemamo daļu

iegūst vienīgi tad, ja mantojuma atstājēja lejupējie vispār

neeksistē vai nav pārdzīvojuši mantojuma atstājēju. Tātad vecāku

tiesības saņemt neatņemamo daļu ir atkarīgas no tuvāku radinieku,

piemēram, bērnu, faktiskās esības, nevis no viņu gribas īstenot

tiesības pieteikties uz neatņemamo daļu. Tādējādi atsevišķas

tiesības mantojuma lietās tiek piešķirtas tikai pašiem tuvākajiem

mantojuma atstājēja radiniekiem, ievērojot Civillikuma 404. pantā

nostiprināto augstākas pakāpes radinieku aizsardzības principu.

Būtiska ir tuvāko likumisko mantinieku faktiskā esība, un

attiecīgi tiesības apstrīdēt testamentu ir piešķirtas tikai

tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem neatkarīgi no viņu vēlmes

konkrētās tiesības īstenot.

Apstrīdētās normas mērķis ir piešķirt tiesības pašiem

tuvākajiem testatora likumiskajiem mantiniekiem, prezumējot, ka

tieši viņi tādā gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā

neesošu, mantotu likumiskās mantošanas ceļā. Praksē nereti tikai

testatora tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi viņa

motīvi un testamenta taisīšanas apstākļi, kā arī tas, vai

testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Neefektīva un

procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka

testamentu varētu apstrīdēt arī attālāki radinieki, kuri pēc

testamenta atzīšanas par spēkā neesošu tik un tā nemantotu. Nav

nozīmes tam, ka mantojuma atstājēja dēls vai kāds cits tuvākais

radinieks nav izteicis gribu mantot. Ir iespējams tas, ka tuvākie

likumiskie mantinieki izsaka savu gribu mantot tikai pēc tam, kad

testaments ir atzīts par spēkā neesošu. Tādēļ var piekrist tam,

ka Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu likumiskās

mantošanas ceļā ir ļoti attālas un pastarpinātas, jo ir atkarīgas

no vairāku tādu priekšnoteikumu izpildes, kurus Pieteikuma

iesniedzēja ne ar savu gribu, ne rīcību nevar ietekmēt un kuri

nav iepriekš paredzami.

Jāņem vērā arī tas, ka testamenta apstrīdēšana ir pamats

uzsāktās mantojuma lietas apturēšanai. Ja pārāk plašam personu

lokam tiktu piešķirtas tiesības apstrīdēt testatora pēdējās

gribas rīkojumu, tad mantojuma lietas vešana ļoti ieilgtu un

tādējādi būtu apdraudētas godprātīgu testamentāro mantinieku

tiesības un tiesiskās intereses.

Satversmes tiesa

secināja: