2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

Fonda likuma 5.1 pants (turpmāk - apstrīdētā norma)

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

96. panta vārdiem "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves

[..] neaizskaramību".

Pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās Tiesībsargs ar 2015.

gada 12. marta vēstuli ir vērsies pie institūcijas, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeimas - un aicinājis to līdz 2015. gada 25.

maijam atcelt apstrīdēto normu. Saeima neesot atbildējusi uz šo

vēstuli un neesot novērsusi tajā minētos trūkumus.

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā Fonda

parādnieku datu publiskošana ir personu privātās dzīves

ierobežojums. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

labklājības aizsardzība, kas izpaužoties kā bērnu tiesību

aizsardzība un vecāku pienākumu izpildes veicināšana. Ievērojamu

valsts budžeta līdzekļu novirzīšana uzturlīdzekļu parādnieku

civiltiesisko saistību segšanai neatbilstot sabiedrības

interesēm.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atšķirībā no apstrīdētās

normas pieņemšanas gaitā norādītā Igaunijas tiesiskā regulējuma

piemēra Fonda parādnieki pārsvarā esot personas, kuras

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzītas par tādām, kas

nespēj samaksāt tiesas piespriestos uzturlīdzekļus.

Apstrīdētā norma paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz vienu to

parādnieku grupu, kuri objektīvi nevar samaksāt uzturlīdzekļus,

proti, attiecībā uz personām, kas nestrādā darbnespējas dēļ.

Apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus attiecībā uz citām

personām, kurām nav naudas uzturlīdzekļu maksāšanai, kā arī

neparedzot individuālu izvērtējumu attiecībā uz, piemēram, to,

vai konkrētas personas ilgstošā bezdarba pamatā ir subjektīvi vai

objektīvi iemesli. Šādu personu datu publiskošana esot uzskatāma

vienīgi par sabiedrības mazāk kvalificētās daļas stigmatizāciju

un publisku pazemošanu, bet nepalīdzot uzlabot šo personu

mantisko stāvokli un neveicinot uzturlīdzekļu maksāšanu.

Panāktos uzlabojumus uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildē

nevarot viennozīmīgi saistīt tikai ar apstrīdētās normas spēkā

stāšanos. 2015. gadā esot pieaudzis atalgojuma līmenis, un tas

arī veicinot personu oficiālo nodarbinātību un labklājības

pieaugumu.

Tiesības iepazīties ar parādnieka datiem varētu paredzēt

vienīgi personām, kurām tas nepieciešams darba vajadzībām.

Pietiekami plašu šādu personu loku līdz apstrīdētās normas

pieņemšanai esot noteikuši šobrīd jau spēku zaudējušie Ministru

kabineta 2007. gada 20. novembra noteikumi Nr. 781 "Kārtība,

kādā reģistrē personas, kurām izmaksāti uzturlīdzekļi no

Uzturlīdzekļu garantiju fonda, un parādniekus, kā arī izsniedz

ziņas par minētajām personām". Pašlaik minēto jautājumu

regulējot Ministru kabineta 2015. gada 6. janvāra noteikumi Nr. 5

"Noteikumi par Uzturlīdzekļu garantiju fonda iesniedzēju un

parādnieku reģistru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 5). Padarot

uzturlīdzekļu parādnieku datus pieejamus jebkurai personai, esot

panākts tāds rezultāts, ka datu apstrāde notiek ārpus

nepieciešamā apjoma un neatkarīgi no tai paredzētā mērķa.

Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar

citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, veicot

pasākumus iedzīvotāju maksātspējas veicināšanai un nodrošinot to,

ka tiek efektīvi piemērots Krimināllikuma 170. pants, kurā

paredzēta personas saukšana pie kriminālatbildības par

ļaunprātīgu izvairīšanos apgādāt savus bērnus un dot viņiem

uzturu.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

adekvāts. Bērna tiesības saņemt uzturlīdzekļus apstrīdētā norma

tiešā veidā neskarot, jo tās tiekot nodrošinātas neatkarīgi no

finansējuma avota. Tātad būtībā tiekot nodrošināts līdzsvars

nevis starp divām pamattiesībām, bet gan starp sabiedrības

ekonomiskajām interesēm un uzturlīdzekļu parādnieku tiesībām.

Personas datu aizsardzībai esot fundamentāla nozīme personas

privātās dzīves tiesību respektēšanā. Šādu tiesību ierobežošanā

valsts rīcības brīvība esot šaurāka. Apstrīdētā norma nesamērīgi

ierobežojot atsevišķu personu integritāti, citstarp tiesības lemt

par saviem datiem, jo paredzot personu apkaunojošas informācijas

publiskošanu pretēji personas gribai un neatkarīgi no personas

objektīvajām iespējām novērst šādas informācijas publiskošanas

pamatā esošos apstākļus.

Pat ja tiktu pieņemts, ka apstrīdētā norma daļēji sekmējusi

uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma izpildi, valsts varot izmantot

nevis jebkādus, bet tikai tādus līdzekļus, kas ir absolūti

nepieciešami un samērīgi ar personas pamattiesību ierobežošanas

mērķi. Arī tajos gadījumos, kad persona subjektīvu iemeslu dēļ

nepilda tai ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu,

valstij esot detalizēti jāizvērtē un jāpamato personas datu

publiskošanas nepieciešamība, jo cilvēktiesību standarti

attiecoties arī uz likumpārkāpēju.

Datu pārpubliskošana un izmantošana negodprātīgiem mērķiem

radīšot vēl lielākus personu tiesību pārkāpumu riskus nekā trešo

personu interese par šiem datiem. Jo plašāks publiskoto personas

datu apjoms, jo lielāka iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

Personu identificējošu datu publiskošana varot novest pie

nelikumīgas šo datu tālākas apstrādes. Turklāt informācija

interneta vidē neesot izdzēšama neatgriezeniski, jo jebkura

persona varot to lejupielādēt.

Apstrīdētā norma arī nenodrošinot Fizisko personu datu

aizsardzības likuma 15. pantā noteiktās datu subjekta tiesības

saņemt ziņas par personām, kurām izsniegti viņa personas dati.

Katra ielūkošanās personas datos piešķirot datu subjektam

tiesības iepazīties ar šīs informācijas saņēmējiem.

Uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošana skarot ne tikai

viņa paša, bet arī viņa bērna tiesības uz privāto dzīvi. Ziņas,

kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai

psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, neesot izpaužamas. Ar

apstrīdēto normu tiekot pieļauta tādas informācijas publiskošana,

ka starp bērna vecākiem bijis strīds par bērna uzturēšanu, ka

viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un

uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas

nonākšana trešo personu rīcībā varot radīt nelabvēlīgas sekas

bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas vardarbības vai

sociālas atstumtības riskam.

Turklāt esot iespējams arī tas, ka ģimenes strīdu rezultātā

iesniedzēji ne vienmēr būs objektīvi un rīkosies atbilstoši bērna

interesēm. Kaitējumu bērnam varot radīt pats ziņu publiskošanas

fakts, bet valsts vai pašvaldību iestādēm pirms ziņu

publiskošanas nebūšot informācijas par iespējamo kaitējumu un

Fonda administrāciju tās varēšot informēt tikai pēc tam, kad

bērna tiesību aizskārums jau būs noticis. Tātad apstrīdētā norma

neparedzot preventīvu mehānismu.

Apstrīdētās normas izstrādes gaitā vispār neesot vērtēta

publiskotās informācijas iespējamā ietekme uz parādnieka jaunās

ģimenes locekļiem, tostarp bērniem. Šādos gadījumos iepriekšējais

laulātais neesot uzskatāms par personu, kas būtu spējīga

objektīvi izvērtēt iespējamo kaitējumu parādnieka bērniem, kas

dzimuši viņa nākamajā laulībā. Apstrīdētā norma neparedzot

konkrētu valsts institūciju, kurai būtu pienākums pirms datu

publiskošanas izvērtēt iespējamo kaitējumu bērna interesēm.

Tas apstāklis, ka iesniedzējs jebkurā brīdī var pieprasīt

publiskoto parādnieka datu dzēšanu, esot vērtējams pozitīvi.

Tomēr esot pamats bažām, ka iesniedzējs datu dzēšanu pieprasīs

tikai pēc tam, kad būs konstatējis bērna interesēm nodarīto

kaitējumu, turklāt bērns arī turpmāk varot tikt pakļauts

emocionālai vardarbībai.