3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Tiesībsarga viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 96. pantam.

Saeima norāda, ka Tiesībsargs nav apšaubījis apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām

uz mājokļa un korespondences neaizskaramību, tādēļ lietā esot

vērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība personas tiesībām

uz privāto dzīvi.

Saeima piekrīt, ka apstrīdētā norma ierobežo personu tiesības

uz privāto dzīvi. Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka

minētais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu,

pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu.

Papildus apstrīdētajā normā norādītajiem mērķiem uzturlīdzekļu

parādnieku datu publiskošanai esot arī preventīvs mērķis -

mazināt uzturlīdzekļu nemaksātāju skaitu nākotnē, kā arī informēt

sabiedrību par tām personām, kuru civiltiesisko saistību izpildei

tiek izmantoti ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Apstrīdētā

norma aizsargājot bērna tiesības un interesi saņemt viņa

attīstībai nepieciešamo finansiālo atbalstu no saviem vecākiem.

Tādējādi apstrīdētās normas mērķi atbilstot tādiem leģitīmajiem

mērķiem kā sabiedrības labklājības un citu personu tiesību

aizsardzība.

Izstrādājot apstrīdēto normu, likumdevējam vajadzējis atrast

saprātīgu līdzsvaru starp bērna un sabiedrības interešu

aizsardzību un tā vecāka tiesību aizsardzību, kurš nepilda sava

bērna uzturēšanas pienākumu. Gadījumos, kad likumdevējam ir

jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp konkurējošām indivīdu

pamattiesībām, likumdevējs baudot zināmu rīcības brīvību.

Datu aizsardzības jomā dažādu valstu prakse varot būt

atšķirīga. Tādēļ izskatāmajā lietā, vērtējot likumdevēja

izraudzīto leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, būtu jāņem vērā

arī Latvijas specifiskais tiesiskais un sociālais konteksts.

Apstrīdētā norma esot bijusi nepieciešama, jo nemitīgi

pieaudzis to personu skaits, kuras nepilda uzturlīdzekļu

maksāšanas pienākumu. Bērna nodrošināšana ar viņa vajadzību

apmierināšanai nepieciešamajiem līdzekļiem visupirms esot bērna

vecāku pienākums neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa. Uz

vecākiem gulstoties atbildība par to, vai viņi dara visu, kas

iespējams, lai nodrošinātu savu bērnu ar iztikas līdzekļiem.

Diemžēl vairāk nekā divas trešdaļas Fonda parādnieku esot

darbspējīga vecuma personas, kas nepilda savu ikmēneša pienākumu

izmaksāt uzturlīdzekļus minimālajā apmērā vienam bērnam. Tomēr

likumdevējs esot atzinis, ka pastāv arī tādu personu grupas,

kuras veselības stāvokļa dēļ nav spējīgas nodrošināt

uzturlīdzekļu izmaksu saviem bērniem.

Būtiska nozīme esot tam, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 5

7.3 6. punktu parādnieka dati tiekot dzēsti ar brīdi,

kad viņš veicis kārtējo maksājumu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir

vai nav atmaksājis visu parādu.

2007. gada 23. novembra Hāgas konvencijas par uzturlīdzekļu

bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu

piedziņu (turpmāk - Hāgas konvencija) skaidrojošajā ziņojumā esot

norādīts, ka tās 34. pantā ietvertais saraksts nav izsmeļošs un

tikai ilustrē līdzekļus, ko valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu

piedziņas pienākuma izpildei. Esot pieļaujami arī tādi līdzekļi,

ar kuriem tiek izdarīts spiediens uz parādnieku, tādā veidā

netieši viņu piespiežot attiecīgos maksājumus veikt.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fonda administrācijas

sniegtā informācija apliecinot, ka gan pēc apstrīdētās normas

pieņemšanas, gan parādnieku datu publiskošanas esot vērojama

būtiska uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildes

uzlabošanās.

Tiesībsargs neesot norādījis uz tādiem personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi būtu

iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, saudzējot bērna

intereses. Kriminālsoda piemērošana par ļaunprātīgu izvairīšanos

no bērna uzturēšanas esot viens no iespējamiem parādnieku

motivēšanas veidiem, tomēr tam nevajadzētu būt galvenajam mērķa

sasniegšanas līdzeklim. Šāda soda piemērošana bērna vecākam varot

atstāt negatīvu iespaidu ne tikai uz bērnu, bet arī uz parādnieka

spēju konkurēt darba tirgū.

Apstrīdētās normas izstrādes procesā esot vērtēta tobrīd

likumos paredzēto mehānismu darbības efektivitāte un secināts, ka

tie nav pietiekami efektīvi, lai motivētu parādniekus maksāt

uzturlīdzekļus. Esot jāņem vērā arī tas, ka parādnieki bieži vien

ir nodarbināti nelegāli vai arī viņiem faktiski piederošā manta

juridiski ir citu personu īpašumā. Tādējādi nepastāvot citi,

personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo

mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Publiskojamās ziņas par parādnieku, kā arī to aktualizēšanas

un dzēšanas kārtība atbilstot Eiropas Padomes 1981. gada 28.

janvāra Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas

datu automātisko apstrādi un Fizisko personu datu aizsardzības

likuma prasībām.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir atbilstošs, vajagot ņemt vērā to, ka saskaņā ar

apstrīdēto normu tiek publiskotas ziņas par personām, kuras

nepilda tām ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu. Bērna

interesēs esot ne tikai saņemt finanšu līdzekļus neatkarīgi no to

izcelsmes avota, bet arī apzināties, ka vecāki izvēlas viņu ar

šiem līdzekļiem nodrošināt. Vajagot ņemt vērā arī to, ka

parādnieku civiltiesisko saistību segšanai tiek izmantoti

ievērojami valsts budžeta līdzekļi un līdz ar to pamatota esot ne

tikai sabiedrības interese par šo līdzekļu izlietojumu, bet arī

tādu mehānismu izstrāde, kuri varētu mazināt šo līdzekļu apmēru.

Tādējādi sabiedrības ieguvums esot lielāks par parādnieka

tiesībām nodarīto kaitējumu.

Publiskojamās ziņas par parādniekiem pašas par sevi neesot

uzskatāmas par tādām, kas kaitētu bērna interesēm. Kaitējuma

iespējamība esot izvērtējama katrā konkrētajā gadījumā.

Atbilstoši nacionālajiem un starptautiskajiem tiesību aktiem šāda

izvērtēšana visupirms ir tā vecāka pienākums, kura aprūpē bērns

atrodas. Turklāt tieši tas vecāks, kurš dzīvo kopā ar bērnu,

vislabāk varot izvērtēt to, vai parādnieka datu publiskošana

neatstās negatīvu iespaidu uz bērnu.

Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes gaitā esot ņēmis vērā

Tiesībsarga paustās bažas un apstrīdētajā normā iekļāvis

nosacījumu, ka ziņas par parādnieku nav publiskojamas, ja no

valsts vai pašvaldību iestādēm saņemta informācija par to, ka šo

ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm. Šis nosacījums esot

detalizēts Noteikumos Nr. 5. Tādējādi likumdevējs, izdodot

apstrīdēto normu, esot ņēmis vērā bērna labākās intereses un

nodrošinājis atbilstošus šo interešu aizsardzības mehānismus.