17. pants

Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību

aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

no Satversmes 110. panta pirmā teikuma valstij izriet pozitīvs

pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu, 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu un 2006.

gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

punktu).

Likumdevējs, pildot šo pienākumu, likumā konkretizējis ģimenes

tiesības uz īpašu aizsardzību, proti, noteicis dažādus ģimenes

aizsardzības mehānismus (pabalstus, piemaksas u.c.), un šīs

tiesības ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību

realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt

šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu).

Uzturlīdzekļi no Garantiju fonda tiek izmaksāti tam vecākam,

kurš apgādā bērnu bez otra vecāka finansiāla atbalsta. Tādējādi

valsts sniedz atbalstu bērna vajadzību apmierināšanai, nodrošinot

viņa sociālo aizsardzību.

Uzturlīdzekļu jautājums ir izvērtējams kopsakarā ar bērnu

tiesību īstenošanu. Līdz ar to šīs lietas ietvaros Satversmes

110. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību izvērtējums

attiecināms tikai uz valsts pienākumu aizsargāt bērnu tiesības.

Savukārt vecāki ir tie, kuri valsts piešķirtos līdzekļus izlieto

bērna vajadzību apmierināšanai. Apstrīdētā norma neaizskar bērna

vecākiem Satversmes 110. panta pirmajā teikumā noteiktās

pamattiesības.